Ja pasaule apjukusi un nāvi, asinis, neizmērojamas ciešanas un sāpes kā Ukrainā, tā citviet pārdēvējusi par brīvības cīņu, cilvēks, visticamāk, labprātāk izvēlētos eksistenci cietumā, ne mīnu laukā. 

Apjukušā sabiedrībā allaž vairojas ilūzijas un pat alkas pēc autoritārisma. Pēc varoņa, kas pārdefinēs dzīvi atpakaļ normalitātē. Bet laikos, kad katrs ir varonis, manifestants un prokurors (tīkli un anonīmie bļauri), tā ir pretruna un strupceļš. Apšaubīts tiks jebkas. Tas uzskatāmi parādās piepeši uzkultajā latviešu valodas jautājumā, kas veģetējis zemdegās 30 gadus. Ja kādam nav pašsaprotama apziņa, ka dzīvojam savā valstī un mūsu valsts valoda ir latviešu valoda, tad jautājums par pārdefinēšanu nudien ir aktuāls.

Es pati katru rītu sevi nekodēju spogulī ar "es esmu latviete", tāpat latviešu valoda man ir sakrāla būšana un faktiski mana elpa (dzīvība), taču es ciešu, ja to padara gan par politiskās cīņas, gan agresijas ieroci. Man tuvāka šķiet valodas nepārtraukta attīstība, uzlabošana, irdināšana, veicināšana un visādas citas "šanas". Ar aizdomīgu, bet pastiprinātu interesi gaidu kādu noslēpumainu lēmumu pakotni (sic!), kas esot izstrādāta latviešu valodas veicināšanai. Tas būs interesanti, 

taču pavisam klusītēm un plašākai publikai nezināmi ir notikušas pārmaiņas Rēzeknes un Liepājas augstskolās, likvidējot latviešu valodas filoloģijas fakultātes. 

Vai tiešām? Jā, pabāžot humanitārās zinības zem Tehniskās universitātes kaut kāda tur bioloģijas vai cita eksakta tepiķīša. Liepājā nākamgad filologu iesaukuma nebūšot. Šis klusais ārprāts prasa nopietnu izmeklējošo žurnālistu darbu, jo tā nudien ir pārdefinēta pasaule.