Kas tā tāda par lipīgu sērgu mums pielipusi? Sarīdīties, izmauties un pēcāk raudāt gaužas sērdieņu asariņas.

– Kas tas progress tāds ir?

– Progress ir, ka tu vismaz kalna galā vari pateikt, ko domā! Un neviens tevi nenosūdz. Un sirds paliek viegla, tu izlamājies pret vēju, izkliedz patiesību par dzīves netaisnībām, pēc tam kāp lejā un atkal gadu pazemīgi dzīvo, maksādams par visu. Brīnums, kā gaiss vēl nav aplikts ar nodokli? – tā rakstīja jūnijā aizsaulē pasauktais latviešu rakstnieks Alberts Bels savā romānā "Cilvēki laivās" 1985./1986. gadā, kad brīvībai un progresam bija gauži cita nozīme, bet uz lasītājiem tas iedarbojās kā dinamīts. Paldies izcilajam rakstniekam par to. Un vēl par to, ka nu jau plaši apdainotais viedoklis, ka literātam gluži vai pienākas būt purva vellam, kolaboracionistam, pārdoties un nodot gatavam draņķim, var dzīvot un rakstīt arī citādi. Būt krietnam. Tas iedvesmojis spēcīgāk nekā dažlaba patriotiska dzejrinde.