Citkārt augusta nogalē būtu cilpojusi pa mežmalām, ar draugiem blenzusi ugunskurā vai strīdējusies par ugunspuķes toņa atšķirībām no vītola vējmietiņa, naktīs noglāstījusi Kasiopeju vai novakarēs būrusi nākotnes vīzijas mākoņu sārtenajās gubās. Šogad laiks ir izbalojis. Nobālējis. 

Par spīti tam, ka ikviens mēs – maiznieki un grāmatvedes, bērnaukles un menedžeri, nāpšļi un tūtiņdreijeri, sliktās mātes un maigie zēni, materiālisti un ideālisti, esam vērtušies kara ministros stratēgos un militārisma vēsturniekos. 

Nekas cits jau neatliek, ja esi pārgurusi no prātuļotājiem, blogeriem, kanālistiem, ekspertiem, ak, vai, politologu tūkstošiem un nākotnes reģiem. Jāredz un jāspriež pašai, autoritāšu nav. Ja tādas 21. gadsimts būtu izmetis krastā, vai gan tumšās tautas masas varētu nobalsot par čekistiem bandītiem vai infantiliem narcisiem kā savu valstu prezidentiem? Nemūžam!