Pār visu latviešu vaigiem ritējušās prieka asaras nožuvušas, bet sabiedrība vēl dzīvo emocijās un viļņojas par mūsu hokeja izlases izcīnīto mazo zeltu, iegūto trešās labākās komandas vietu pasaules čempionātā. Beidzot piepildījies līdzjutēju paaudžu kopš 1997. gada sapņotais.

Sagaidīta Latvijas hokejistu zvaigžņu stunda, un tiem atmirdzējušas medaļas bronzas krāsā. Bronza ir veltījums arī aizgājušiem hoķa faniem, papiem, vecpapiem, kuri skatījās piruešu griezēju Balderi, mācīja jaunajiem saprast un mīlēt šo spēli.

Kaut hokejs vienmēr bijis mūsu nacionālais sporta veids nr. 1, līdz šim bija pieredze un tradicionāls viedoklis, ka esam grūtdieņi, kam ledus arēnās mūžam lemts ķepuroties starp iekļūšanu ceturtdaļfinālā – neticamas veiksmes gadījumā, un izkrišanu no augstākās līgas, beigās ieņemot 10. vai zemāku vietu. Mēs bijām skaisto zaudējumu komanda, slaveni ar nelīdzsvarotu gaitu uz slidenā laukuma, kad izdevās prīmā spēle pret favorītu pozīcijā esošām izlasēm, lai nākamajā mačā bezspēcīgi padotos pastarīšiem. Tam pievienojās neprasme gūt vārtus, bieži nopūdelētas izdevības, kad vārtiem jākrīt 100%, bet – garām! Tas tik ļoti sita pa karsēju nerviem, ka validols allaž bija jātur rokas stiepiena attālumā.