Šobrīd ļoti bieži izskan runas, ka eiropieši ir palikuši "pārāk maigi", "neizlēmīgi" vai pat "vāji". Daudzi kritizē, ka Eiropas Savienības birokrātija kustas pārāk lēni aizsardzības spēju pastiprināšanā vai sankciju ieviešanā pret Krievijas un Baltkrievijas uzņēmumiem, izskan pārmetumi par impotento reakciju uz Krievijas organizētajām diversijām un dronu ielidošanu Eiropas gaisa telpā.

Interesanti, ja mēs paskatīsimies, kāds noskaņojums ir bijis Eiropā tā saucamajā "la belle epoque" laikā, kuru arī mēdz saukt par "Pirmo globalizāciju" – laiku 19. un 20. gadsimta mijā, kad tāpat kā šobrīd bija redzama gan savstarpēja ekonomiskā atkarība, gan strauja tehnoloģiskā attīstība, gan kultūras un zinātnes sadarbība starp valstīm, tad tāda paša kritika bija vērsta pret eiropiešiem, piemēram, no Frīdriha Nīčes, kurš savā esejā "Par morāles ciltsrakstiem" 1887. gadā par eiropiešiem ir izteicies tā: "Šodien mēs neredzam neko tādu, kas vēlētos augt; mums ir priekšnojauta, ka viss slīdēs arvien zemāk un zemāk, uz kaut ko atšķaidītāku, labsirdīgāku, inteliģentāku, ērtāku, viduvējāku, vienaldzīgāku, "ķīniskāku", "kristīgāku" – cilvēks, bez šaubām, kļūst "labāks"... Šeit slēpjas Eiropas liktenis – līdz ar bailēm no cilvēka mēs esam zaudējuši mīlestību pret viņu, cieņu pret viņu, cerību uz viņu, pat gribasspēku pēc viņa."