Lai kā gribētos atgriezties situācijā, kāda valdīja pirms 2022. gada 24. februāra, tas diezin vai kādam ir pa spēkam. 

Tas attiecas uz ikkatru – gan uzņēmējiem, kam tagad cietis bizness, gan daudzajiem brīvprātīgajiem, kuri regulāri dodas uz Ukrainu ar palīdzības kravām, gan daudzajiem ziedotājiem, kas nav īpaši jāmudina daļu personīgā budžeta atvēlēt cīņai par Ukrainas pastāvēšanu, gan arī tiem, kas nebeidz ņurdēt par šā kara dēļ cietušo viņu labklājību, obligāti piebilstot par "daudzajiem slinkajiem ukraiņu bēgļiem". Tomēr minēto datumu diezin vai būs prātīgi novilkt par īpašu robežšķirtni. Vēl pirms tam no Kremļa nāca nepārprotams vēstījums par vēlēšanos atgriezties pagātnē ar tiesībām diktēt uzvedības normas Eiropas austrumu daļā. Tāpat būs taisnība, ka par atšķirīgo situāciju vajadzēja nopietni domāt, runāt un uz to reaģēt jau 2014. gadā, kad vērojām Krimas sagrābšanu un kara sākšanu Donbasā. 

Vai tagad nav skaudri jāsmejas par tām sankcijām, kas pēc šiem "incidentiem" tika piemērotas agresoram. 

Respektabli Rietumu mediji notiekošo atbilstoši savai izpratnei dēvēja par Ukrainas krīzi, un bizness visu laiku uzturēja viedokli, ka visam taču jāatgriežas ierastajās sliedēs.