No sarunām par palīdzības sniegšanu ukraiņiem iespējams uzzināt, ka pietiekami daudz latviešu regulāri dodas uz kara pārņemto valsti. 

Tātad, neraugoties uz nereti dzirdēto (varbūt vienas otras personas tīši izplatīto) par to, ka esam noguruši no tā kara, no ukraiņiem, patiesība ir pilnīgi pretēja. Katrs braucējs gan labi zina, ka ceļš līdz Kijivai, daudziem arī tālāk, nav no vieglajiem. Savu daļu nervu stresa paņem jau pirmais pārbaudījums, un tā ir poļu–ukraiņu robeža. Tas saistīts ar jauniem noteikumiem dažādu humānās palīdzības kravu ievešanai. Zināmā mērā var saprast Ukrainas varas motivāciju – slēgt iespējas negodīgām personām iedzīvoties, izmantojot kara laika dotos logus humāno preču un mantu ievešanai. Ievedot dažādas preces, sākot no paša vienkāršākā – zeķēm – līdz automašīnām, deklarācijā Ukrainas muitai tiek norādīts, kāda šīs valsts armijas daļa saņems šo palīdzību. Ja vedums ir lielāks, neiztikt bez deklarācijas arī poļu muitai, jo mantas atstāj Eiropas Savienības teritoriju.

Ukrainā, pats par sevi saprotams,