"Raiti" rit trešais pilna mēroga karš Ukrainā. Tā nākas teikt, jo viss rit, kā ritējis – gaisa trauksme Donbasā dzirdama visas dienas garumā, bet tas nevienu neietekmē – ne ukraiņu karavīrus, kas daudz kuplākā skaitā redzami par ievērojami mazāk palikušajiem vietējiem iedzīvotājiem, un pat ne sirmgalvjus, bērnus un pusaudžus. 

Tālumā saklausāma lielo ieroču dārdoņa, Ukrainas armijas štābs regulāri ziņo par augsto saspīlējumu frontē, okupantu spēki soli pa solim virzās uz priekšu, bet dažāda ranga citu valstu politiķi ik dienas spriež un aicina palīdzēt Ukrainai. Tā arī nav zināms, vai ukraiņiem vajadzīgie artilērijas šāviņi tikuši iegādāti un nonākuši frontē. Spriežot pēc situācijas kaujas laukā, diezin vai. Diezin vai tas apliecina Rietumu spēku, jo austrumu frontē neklājas labi. Kā pēc visa tā, kas ticis pastrādāts Ukrainā, var nepieņemt lēmumu par Krievijas aktīvu atsavināšanu, nav saprotams. Jebkādi argumenti par tiesiskuma saglabāšanu attiecībās ar asiņaino agresorvalsti ir vienkārši nožēlojami. Rietumos tā arī nav saprasts, kāds posts nodarīts Ukrainai, ka katra jauna diena var un arī atnes jaunas šausmas un upurus. Tā arī nav saprasts, ka fašistiskais iebrucējs ir ne tikai jāaptur, bet jāuzveic. Nav saprasts, izņemot to skaidri pateikušos vien dažu valstu pārstāvjus, ka militārie un infrastruktūras objekti Krievijā ir legāli mērķi. Kā var pasargāt apdzīvotas vietas Ukrainā, ja nav "vēlama" krievu lidmašīnu satriekšana Krievijas gaisa telpā?