Tūlīt būs, šoreiz nu gan, visi ir tā sasparojušies... Tā mēs jau ceturto gadu sevi mierinām. Un tā mūs mierina pasaules politiķi. 

Pēc visiem tiem cerīgajiem solījumiem, smaidiem, uzsišanām uz pleca, tik daudziem izdzertiem šampanieša pokāliem, sarkaniem vaigiem un no Ukrainā līstošo asiņu sarkaniem celiņiem ir taču jānāk kara lūzumam! Bet nenāk, jo nav izdevīgi, tik daudzi caur karu ir izsitušies ļaudīs, kļuvuši par miljonāriem un sabiedrībā godājamiem cilvēkiem. Karš, tāpat kā visos gadsimtos, ir kļuvis par milzīgu biznesu. Jūs tikai braši karojiet, mēs gādāsim ieročus, slēgsim jaunus līgumus un vienošanās, bet savu kāju staignajā Ukrainas melnzemē gan nespersim, toties jūsu varonīgos karavīrus apgādāsim ar jauniem izturīgiem zābakiem. Lūk, par ko tās skumjas un neticība kārtējiem apvārdotājiem un neskaitāmajiem politiskajiem šoviem, piemēram, tikšanās Aļaskā.