Dzīves laikā ir redzēts daudz dokumentālo filmu par kariem, bet tik plašu skatījumu es redzu pirmo reizi filmā "Apokalipse. Otrais pasaules karš". Tas joprojām pārsniedz prātam neaptveramos zaudējumus un ciešanas. 

Vienlaikus atsedz arī tik dziļu plaisu cilvēku psiholoģijā, it kā planēta būtu pāršķēlusies uz pusēm. Šādu plaisu starp ļauno un labo un neticamu spēju pasaulei tomēr solidarizēties cīņai pret ļaunumu parāda arī Krievijas iebrukums Ukrainā. Šī filma, ko daudzi sauc jau par Trešā pasaules kara sākumu, parāda, ar ko tas beidzas visiem tiem, kas jūtas kā pasaules valdnieki. Diemžēl tas viņus no noziegumiem nekad nav atturējis.

Filma ir jāredz ģimenēs un skolās, lai nākamās paaudzes kaut vai skaitļu valodā apjaustu melu, zaudēto dzīvību un neīstenoto sapņu cenu. Tam pretī stāties var, tikai morāli un fiziski pretojoties, cilvēcei nebūs nākotnes, ja tā neatgriezīsies pie tādiem pamatjēdzieniem kā dzīvības cena un vērtība. Abstraktais jēdziens "brīvība" nekā nav vērts, ja tas nav piepildīts ar saturu, ko nākas darīt katram pašam. Ļoti ilgi pēc Otrā pasaules kara runāja tikai pusbalsī par kara netaisnību, cik nelietīgi visus pēckara gadus padomju un tagad Putina propaganda, noklusējot un uzspļaujot pasaules valstu palīdzībai, privatizēja uzvaru.