Jau kopš 1969. gada ASV meklēja vairs tikai puslīdz cienījamu iespēju aizvākties no Vjetnamas, nepiedzīvojot pārāk lielu apkaunojumu.

Pēc 2. Pasaules kara viena no vēsturiski agresīvākajām pasaules valstīm Francija pat nedomāja atteikties no koloniālās politikas, vēl pietiekami ilgi risinot asiņainus karus nolūkā saglabāt savulaik sagrābtās teritorijas. Viens no šādiem Francijas okupētajiem valdījumiem bija arī Indoķīna, kuras teritorijā mūsdienās izveidojušās trīs neatkarīgas valstis – Vjetnama, Kambodža un Laosa.

Franču okupantu patriekšana

Savulaik japāņu okupācijas laikā tur bija izveidota marionešu “neatkarīgā valsts”, taču vienlaikus aizvien jūtamāk pieņēmās spēkā tautas kustība par īstu neatkarību. Japānas kapitulācijas dienā, 1945. gada 2. septembrī, kreisas ievirzes patriotiskā kustība “Vjetmiņ”, kuru vadīja komunisti, paziņoja par Vjetnamas Demokrātiskās Republikas (VjDR) proklamēšanu. Taču Francija neatzina VjDR, turklāt pieprasīja arī tūlītēju “Vjetmiņ” atbruņošanos. Ņemot talkā vēl arī britu un ķīniešu gomindāniešu karaspēku, frančiem izdevās atjaunot kontroli galvenajos savas koloniālās administrācijas balsta punktos. Vjetnamas mežos uzliesmoja partizānu karš. Pēc tā, kad 1950. gadā pilsoņu karā Ķīnā uzvarēja Mao vadītie komunisti jeb tātad maoisti, no jaunizveidotās Ķīnas Tautas Republikas (ĶTR) sāka pieplūst atbalsts vjetnamiešu kustībai “Vjetmiņ”, galvenokārt ieroču veidā, un karā pamazām iestājās lūzums.

Frančiem izšķirīgi svarīga bija uz robežas ar Laosu esošās vjetnamiešu pilsētiņas Djenbjenfu noturēšana savās rokās: kopš 1953. gada novembra tur bija sakoncentrēts 15 000 karavīru liels kontingents, galvenokārt Ārzemnieku leģiona un koloniālā karaspēka pārstāvji. Taču virkne sekmīgu Vjetnamas tautas armijas operāciju apliecināja, ka šajā frontes iecirknī franču militāristi nespēj turēties pretim, turklāt rezultātā Francijai arī nācās atzīt vispār savu sakāvi Indoķīnā.