Kaut krievu vecticībnieki Latvijas teritorijā dzīvo jau kopš 17. gadsimta beigām, dažādu iemeslu dēļ zināšanas par noslēgtās kopienas vēsturi ir trūcīgas. Pat pašu vecticībnieku vidū. "Ir grāmatas, kurās it kā viss, kas ar vecticībniekiem noticis, aprakstīts. 

Vienlaikus tādu grāmatu, kur būtu aprakstīts, kāpēc vecticībnieki rīkojās tieši tā un ne citādi, pagaidām nav. Es tomēr zinu to visu no iekšienes un zinu arī, ko stāsta dokumenti un raksti. Ja man pietiks spēka un Dievs tā gribēs, tad varbūt man kas sanāks," teic Daugavpils Universitātes (DU) studiju programmas "Vēsture un arheoloģija" doktorante, vecticībniece un reizē šīs ticības pētniece Ina Kirņičanska. 

I. Kirņičanskas vecāki, arī vecticībnieki, nākuši no Skrudalienas pagasta un Maļinovas pagasta Daniševkas ciema. Pati teic, ka interese par senču vēsturi nākusi vēlu – mūžs līdz pensijai nostrādāts par skolotāju, tostarp arī par Daugavpils 10. vidusskolas direktori. Šķitis, visu jau par vecticībniekiem zina, līdz nākusi atskārsme, ka nezina viss, turklāt trūkst kopainas. 2017. gadā iestājusies DU un ķērusies pie pamatīgākas 20. gadsimta 20.–30. gadu vecticībnieku identitātes un dzīves attieksmes izpētes.