Viss, ko Jeļcins tobrīd paveica – tas bija nepareizi no likumiskā viedokļa. Šodien Krievija maksā par to ļoti augstu cenu.

1993. gada 4. oktobris, pirmdiena, Krievijas Federācijas galvaspilsētā Maskavā bija rudens laikam neparasti silta un saulaina diena. Visu iepriekšējo nakti pilsētas centrā bija skanējuši reti strēlnieku ieroču šāvieni. No rīta pie Krievijas Federācijas Augstākās padomes nama Krasnajas Presņas krastmalā, ko šīs ēkas krāsojuma dēļ maskavieši bija iesaukuši par "Balto namu", bija sapulcējies vairāku simtu cilvēku pūlis. 

Pūlī bija gan parasti ziņkārīgie skatītāji, gan daži desmiti pilnīgi apjukušu miliču ar ieročiem rokās, gan arī apbruņoti cilvēki armijas formas tērpos. Pēkšņi kāds no pūļa iesaucās – tanki!

Un tiešām, uz blakus esošās Tarasa Ševčenko krastmalas izbrauca vairāki tanki un bruņutransportieri. Viena tanka tornis sāka lēnām griezties uz Baltā nama pusi, stobram pavēršoties pret ēkas aptuveno viduci. Vai tiešām šaus? – noelsās pūlis. 

Sākumā stobra galā parādījās liesmu kamols, atskanēja dobjš būkšķis. Pūlī esošo cilvēku galvas pavērsās uz Baltā nama pusi. Tanka šāviņš trāpīja ēkā ap 12. stāvu. Pēc brīža vēl viens šāviens – trāpīja kādu stāvu augstāk. No sašautajiem caurumiem ēkas sienās sāka birt stikli, gaisā lidoja tūkstošiem papīra lapu. Maskavas centrā armijas tanki sāka apšaudīt savas valsts parlamenta ēku. Neviens tam īsti noticēt nevarēja, bet tā bija taisnība, ko bez maskaviešiem redzēja visa pasaule – telesabiedrība CNN jau bija sākusi tiešraides translācijas no mūsu kaimiņvalsts galvaspilsētas centra.