Eiropai Otrais pasaules karš beidzās 1945. gada 8. maijā, taču to grūti sacīt par Latviju, kurā ikdiena tobrīd maz atgādināja dzīvi atbrīvotā valstī. Skan paradoksāli, taču ir uzskats, ka pirmajos pēckara gados dzīve Latvijas iedzīvotāju vairākumam izvērtās vēl smagāka nekā kara laikā. Baltijas valstis neatguva brīvību un palika PSRS sastāvā kā padomju republikas. Tautas uz 45 gadiem tika sašķeltas un izolētas dzimtenē palikušajos un Rietumos nonākušajos.

“Maija mēnesī tikko svinēta oficiāla miera iestāšanās Eiropā. Bija viss, kas tādos gadījumos parasts: karogi, svētku gaviles. Mums, latviešiem – un daudz citiem mums līdzīgā stāvoklī –, maija svētku dienas bija drūmas dienas. Mēs domājam par mūsu dzimteni un par tām jaunām ciešanām, kas uzvēlās vienai mūsu tautas daļai. Un mēs nebijām kļūdījušies. Vēstis, ko mēs vēlāk saņēmām, stāstīja par jauniem upuriem, par jauniem bēgļu bariem un nedaudzas ziņas, ko agrāk saņēma no viena dzimtenes stūrīša, ir tagad galīgi apstājušās. Mēms klusums ir nolaidies pār mūsu mīļo Latviju,” 1945. gada 30. maijā rakstīja latviešu trimdinieku “Londonas Avīze”. 

Kamēr citās galvaspilsētās, saprotamu iemeslu dēļ izņemot Berlīni, 8. maijā līksmoja par kara noslēgumu Eiropā, latviešos gan Latvijā, gan svešumā valdīja pavisam citas emocijas. Kopš 1940. gada svešas varas Latvijas teritorijā bija mainījušās trīs, reizes un nekas neliecināja, ka arī pēc 1945. gada 8. maija Latvijas iedzīvotāji varēs baudīt mieru savā zemē tādā izpratnē, kā to izjuta, piemēram, gavilējoši londonieši. Londonā bija notikušas Eiropā grandiozākās Uzvaras dienas svinības un līksmojošie ļaudis ar britu karogiem ielās izgāja jau 7. maijā tūdaļ pēc tam, kad BBC paziņoja par kapitulācijas akta parakstīšanu sabiedroto galvenajā štābā Reimsā. 

Nākamā diena, 8. maijs, bija izziņota par brīvdienu. Tad Londonas ielās devās vairāk nekā miljons cilvēku. Pūlis noklausījās leģendārā premjera Vinstona Čērčila uzrunu (Čērčils pirms tam bija piekodinājis britu Pārtikas lietu ministrijai, lai krodziņos vakarā alus būtu pietiekamā daudzumā). Daudzi devās uz Bekingemas pili sveikt karali Džordžu VI un karalisko ģimeni. Londonas nomales bija praktiski tukšas, jo londonieši drūzmējās pilsētas centrā. Cilvēki dejoja un priecājās. Briti kara apstākļos bija pavadījuši sešus gadus, un prieks bija patiess.