Andrejs Gusačenko ir pirmais un šobrīd praktiski arī vienīgais vēsturnieks Baltijā, kas doktora disertācijas līmenī pētījis 20. gadsimta 20.–30. gadu krievu emigrantu pretboļševistisko kustību Baltijas valstīs. 

Janvāra beigās LU Vēstures un filozofijas fakultātē aizstāvēts promocijas darbs "Krievu pretboļševistiskā kustība Latvijā 1920.–1940. gadā". Toreiz šīs kustības reģionālais centrs atradās Rīgā. Pēdējo gadu notikumi pierādījuši šādu pētījumu aktualitāti. "Krievu emigrantu plūsmā tad un tagad ir savas paralēles. Sacīsim, attieksmē pret valsti, kurā tie ieceļo," spriež jaunais vēstures doktors. 

Rakstāt, ka laikā no 1917. gada līdz divdesmito gadu nogalei kopumā trimdā no Krievijas devušies ap pusotra miljona cilvēku, apmetoties vairāk nekā četrdesmit valstīs visā pasaulē.

A. Gusačenko: Tie bija cilvēki, kas izbrauca no Padomju Krievijas ne tikai Pilsoņu kara laikā, bet arī pēc tam, jo līdz divdesmito gadu vidum to varēja izdarīt samērā brīvi, līdz pamazām robežas sāka slēgt. Spilgtākā akcija ir tā sauktais filozofu tvaikonis, kad padomju vara kā ideoloģiskus pretiniekus no Krievijas izsūtīja vairāk nekā 200 ievērojamu zinātnieku, ekonomistu, ārstu, literātu un filozofu. Viņiem vienkārši pateica: jūs vairāk neesat vajadzīgi, brauciet prom. Domāju, emigrantu bija pat vairāk nekā pusotra miljona – kādi divi miljoni (pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī lēš, ka pusotra gada laikā no Krievijas emigrēja aptuveni 900 tūkstoši cilvēku. – V. S.).

Ne jau visi pēc tam ārzemēs uzsāka cīņu pret lieliniecisko Krieviju.

Teiksim tā: viņi visi bija noskaņoti diezgan pretboļševistiski. Emigrācijā nonāca praktiski visi politiskie strāvojumi, izņemot boļševikus. Mēdz teikt, ka emigrācijā varēja atrast krievus "no Markova līdz Martovam". Nikolajs Markovs bija monarhists, bet Jūlijs Martovs – sociāldemokrāts meņševiks. Tie bija ļoti dažādu strāvojumu cilvēki, kas bieži nespēja atrast kopīgu valodu. 

Es savā darbā pretboļševistiskām kustībām pieskaitu tās, kas nodarbojās nevis ar runām un demagoģiju, bet ar aktīvismu 

– centās nosūtīt cilvēkus uz Padomju Krieviju, lai veiktu tur propagandu vai organizētu sacelšanos, vai savās mītnes zemēs kopā ar vietējiem specdienestiem iesaistījās operācijās pret padomju aģentiem. Tādu cilvēku tiešām bija pamaz, taču viņi spēja uzturēt spriedzi.