Latviešu zemniekam izsenis viskvēlākais sapnis bija par savu zemes stūrīti, māju, ģimenes labklājību un pārticību, kas daudzus tūkstošus latviešu aizveda tālu pasaulē. 

Viens no plašākajiem šādiem ceļiem iezīmējās 19. gadsimta vidū. Krievijas impērijas cara parakstītie likumi un izsludinātā zemnieku brīvlaišana tomēr tik kāroto zemi nedeva, bet deva iespēju izceļot uz citām Krievijas guberņām. Tuvojas 14. jūnijs, viena no traģiskākajām dienām Latvijas vēsturē, kad tūkstoši nevainīgu cilvēku tika apcietināti un izsūtīti uz attāliem Krievijas ziemeļu apgabaliem. Bet šis ir melns datums kalendārā arī latviešiem no Taurupes ciema Krievijas dienvidu apgabalā, kur viņi labprātīgi pārcēlās pirms 170 gadiem no Latvijas Taurupes.

Tālā Sibīrija latviešus 19. gadsimtā biedēja ar nežēlīgo salu un nepārvaramajiem plašumiem, bet citi gandrīz tikpat attālie novadi, kur “viss aug griezdamies un zeme lēta”, vilināja arvien neatvairāmāk. Klīda baumas, ka “zeme tur esot tik silta un trekna, ka nevajagot nedz sēt, nedz dēstīt, pat ne art. Viss augot neredzēti bagātīgi: kāpostus, piemēram, sējot, un galviņas izaugot podu smagas, bet no trīs pūriem izsētās labības dabūjot tādu ražu, ka ģimene varot no tās pārtikt veselu gadu”.