Dienā, kad Jānis Lūsis pirms 57 gadiem Mehiko olimpiskajā universitātes stadionā izcīnīja savu olimpisko zelta medaļu šķēpmešanā, turpat notika viena no mūslaiku olimpisko spēļu vēsturē slavenākajām sportistu protesta akcijām, kuru vēlāk nokristīja par Melnā spēka salūtu.

Neizdevies boikots un Muhameds Ali

Tālāk aprakstītie notikumi risinājās 1968. gada 16. oktobrī, Mehiko vasaras olimpisko spēļu piektajā dienā. Todien medaļas kaklā kāra ne tikai labākajiem šķēpraižiem, uz goda pjedestāla augstākā pakāpiena stāvot mūsu Lielajam Jānim, bet arī 200 metru vīru sprinta izcilniekiem. Olimpiskā čempiona titulu ar jaunu pasaules rekordu 19,83 sekundes izcīnīja amerikānis Tomijs Smits, pie sudraba ar jaunu savas valsts rekordu negaidīti tika austrālietis Pīters Normens (20,06), bet bronzas godalgu nopelnīja vēl viens ASV pārstāvis Džons Karloss, kurš no otrās vietas ieguvēja atpalika četras sekundes simtdaļas. Visas pasaules uzmanību šie trīs vīri ieguva apbalvošanas ceremonijas laikā, jo abi amerikāņi uz to ieradās bez apaviem un savas valsts himnas atskaņošanas laikā gaisā pacēla dūres melnos cimdos. Smitam ap kaklu bija melna šalle, Karlosam krelles, piedevām viņš savu sporta tērpa jaku bija atstājis atvērtu, kas arī bija pretrunā tā laika apbalvošanas ceremoniju etiķetei. Pie visu trīs sportistu krūtīm, arī Normena, kurš bija baltādainais, bija piespraustas Olimpiskā cilvēktiesību projekta organizācijas (OPHR) nozīmītes. Vēl kāda nianse – sākotnēji bija plānots, ka abiem amerikāņiem uz abām rokām būs melni cimdi, taču Karloss savējos vai nu aiz uztraukuma, vai steigā aizmirsa paņemt, bet Normens ierosinājis, lai abi izmanto vienu pāri, tāpēc Smitam gaisā bija pacelta labā, bet Karlosam kreisā roka.