Pagājšgad rakstu sērijā “Latviešu sapņotāji” stāstījām par cilvēkiem, kuri sapņoja par dziedātāja, balerīnas, ārsta, mākslinieka karjeru, šoreiz stāsts par Antonu Benjamiņu, kurš jau no agras bērnības vēlējās kļūt ļoti bagāts.

Runājot par Antona Benjamiņa ceļu pie bagātības, laikabiedri uzsver viņa organizatoriskās un darbaspējas. Taču daudz cilvēku neatlaidīgi strādā, bet spēj nopelnīt tikai iztikai. Kas Benjamiņa raksturā bija tik īpašs, ar ko viņš izkaroja sev ceļu un vietu dzīvē? Vai kļūt bagātam un ietekmīgam Antonam Benjamiņam izdevās, tikai smagi un godīgi strādājot? Un, galu galā, vai viņš bija laimīgs ar saviem miljoniem?

Jau no bērnības Antonam Benjamiņam bija tirgotāja ķēriens. Uzņēmību viņš mantoja no sava enerģiskā tēva Jāņa, kurš cēlies no senas saimnieku ģimenes un Jērcēnu, Mārcienas un vēl vairākās muižās bijis stārasts.

Tēva pirmā sieva Līze Vītus nomira 44 gadu vecumā ar diloni, atstājot atraitnim divus dēlus un divas meitas. Tēvs apprecējās otrreiz ar krietni jaunāko Annu Kaktiņu, kas cēlusies no Burtnieku draudzes Rūtes muižā. Šajās laulībās 1860. gada 13. jūlijā piedzima dēls Antons, bija vēl divi bērni, kuri mira uzreiz pēc dzimšanas.