1919. gads, īpaši oktobrī, bija viens no vissmagākajiem un izšķirošākajiem brīžiem Latvijas vēsturē – valsts neatkarība vēl nebija nostiprināta. Par varu cīnījās dažādi spēki, un zemi plosīja nežēlīgs karš. Taču, par spīti visam, no evakuācijas sāka atgriezties tūkstošiem bēgļu – izsalkuši, bez pajumtes un iztikas līdzekļiem. Šajos apstākļos tika dibināts Sieviešu palīdzības korpuss, lai atbalstītu Latvijas armiju un sniegtu palīdzību civiliedzīvotājiem.

1919. gada 22. septembrī Latvijas armijas kapteinis Arturs Galindoms Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa uzdevumā sasauca organizācijas “Sieviešu palīdzības korpuss” dibināšanas sapulci. Tā notika Alises Sūnas privātajā dzīvoklī Ģertrūdes ielā 19/21. Alise Sūna kļuva par pirmo šīs organizācijas priekšnieci, bet viņas meita Eiženija Sofija – par neaizvietojamu palīdzi mātes darbā un organizācijas veidošanā.

No muižas kalpu bērna līdz sabiedriskajai līderei

Alise Sūna (dz. Bange) pasaulē nāca 1869. gadā Ķēveles muižā pie Dobeles. Viņas vecāki bija uzticami grāfa Konstantīna Pālena kalpotāji. Grāfa tēvs bija Krievijas tieslietu ministrs, bet pats Konstantīns ieņēma vairākus nozīmīgus amatus – viņš bija Kurzemes guberņas muižnieks, augsta ranga ierēdnis Krievijas impērijā un arī Viļņas gubernators. Alises māte Sofija strādāja arī pie citas slavenas dzimtas – Medemiem Vecauces muižā. Viņai bija uzticēta grāfu Medemu bērnu audzināšana.