Daudziem cilvēkiem, kuri cietuši no padomju represijām, piespiedu kārtā izvesti no Latvijas teritorijas uz nometinājumu vietām padomju Krievijā, Kazahijā, Ukrainā un citviet, joprojām neatkarīgajā Latvijā tiek atteikts piešķirt politiski represētās personas statusu.  

Represijas nebeidzās ar deportācijām 1949. gada 25. martā, tās administratīvā kārtā turpinājās gan piecdesmitajos, gan sešdesmitajos gados un arī vēlāk. Alberts Cibulis ir viens no šiem cilvēkiem, kurš piedzīvojis, ka padomju totalitārais režīms mērķtiecīgi iznīcināja viņa ģimeni. Viņam izdevās izdzīvot, izjust visus iespējamos pazemojumus, kas pār viņa galvu nāca kā "fašista un bandīta dēlam", izdevās nepadoties čekistiem, kuri spieda viņu sadarboties, un joprojām saglabāt spēku un izturību, lai attīrītu Latviju no postpadomju mantojuma un censtos panākt no valsts puses taisnīgu attieksmi pret padomju represijās iznīcināto Cibuļu ģimeni.

Atgriezās no Vorkutas un nomira

Kad Alberts piedzima, viņa tēvs Izidors jau bija arestēts, tiesāts un izcieta sodu tālajos ziemeļos Vorkutā. Viņu arestēja un tiesāja 1949. gada augustā kara tribunāls, piespriežot desmit gadus katorgā par to, ka viņš bija nacionālais partizāns, kā arī par aģitāciju pret padomju varu.