1991. gada janvārī centrālā vara Maskavā uzsāka militāra rakstura akcijas, lai atjaunotu savu ietekmi Baltijas republikās. 7. janvārī PSRS aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs izdeva pavēli par padomju karaspēka desantvienību nosūtīšanu uz Latviju, Lietuvu un Igauniju, motivējot to ar nepieciešamību šajās republikās nodrošināt ikgadējo iesaukumu PSRS bruņotajos spēkos. Bija skaidrs, ka Maskavas centrālā vara centīsies Baltijas valstis atgriezt Padomju Savienības “skāvienos” ar ne pārāk konstitucionālām metodēm.

1991. gada 8. janvārī Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma lēmumu “Par PSRS bruņoto spēku nelikumīgu ievešanu Latvijā”, arī ASV valdība sniedza savu paziņojumu, kurā nosodīja PSRS karaspēka papildkontingenta ievešanu Baltijas valstīs.

Taču jau pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 1990. gada 4. maijā aktivizējās Latvijas neatkarības pretinieki. Viens no šādiem spēkiem bija Latvijas teritorijā dislocētās PSRS karaspēka vienības un to komandējošais sastāvs, virsnieki un karaskolu kursanti.