Kādā 1956. gada marta dienā poļu žurnālists Viktors Grajevskis ienāca Polijas Apvienotās strādnieku partijas (tobrīd valdošā partija Polijā, pēc būtības – komunistiskā partija) centrālkomitejas birojā, kur viņa līgava Lūcija Baranovska strādāja par referenti. Viņa vizītes mērķis bija sarunāt ar meiteni randiņu. 

Uz Baranovskas jaunkundzes galda žurnālists ieraudzīja sarkanu brošūru ar iespiestu zīmogu uz vāka – “Pilnīgi slepeni”. Jaunkundzei nebija nekādas saprašanas, kas tā par brošūru, un viņa piekrita sava iecerētā lūgumam iedot šo slepeno brošūru uz pāris stundām palasīt. Izrādījās, ka paņemtā lasāmgrāmata ir Polijas Apvienotās strādnieku partijas pirmā sekretāra Edvarda Ohaba personiskais eksemplārs ar iespiestu padomju līdera Ņikitas Hruščova ziņojuma tekstu, ko viņš nolasīja Padomju Savienības komunistiskās partijas (PSKP) XX kongresā. Ziņojums par Staļina personības kulta nosodījumu.

Grajevskis vēlāk atcerējās: "Es paņēmu, aizgāju mājās un sāku lasīt. Jūs varat iedomāties, kas ar mani notika. Staļins – tautu tēvs, lielais skolotājs, saule – un pēkšņi vienkārši laupītājs, kādu vēsture vēl nebija pazinusi. Kad pabeidzu lasīt, man bija sajūta, ka rokās turu atombumbu. Gribēju skriet atpakaļ un atdot to. Bet tad sāku domāt. Es zināju, ka visi meklē, visi grib zināt, ko Hruščovs teica. Es varēju doties pie amerikāņiem un saņemt 1,5 miljonus dolāru, taču nolēmu doties uz Izraēlas vēstniecību." Tomēr ziņojums tik un tā nonāca pie amerikāņiem. Izraēlieši neriskēja publicēt sensacionālo tekstu. Izraēlas prezidentam Benam Gurionam šķita izdevīgāk to nodot CIP direktoram Alenam Dallasam. Pēc dažām dienām ziņojums tika publicēts laikrakstā “The New York Times”.