Pietiekami liela daļa cilvēku, kuri uzskata, ka čukči kā tauta ir atpalikuši un aprobežoti, laikam gan nespētu sakarīgi paskaidrot, kāpēc viņi domā tieši tā. Tostarp jau kopš pasena laika tīmekļa vietnes un žurnālu lappuses allaž kaut ko vēstī no sērijas “teļefona, teļefona – čukča eāst grib”. Savukārt vēstures fakti pauž, ka savulaik čukču karotāji bija visas Āzijas ziemeļaustrumu daļas apdzīvotāju lielākais bieds, nēsājuši izcilus ieročus un to aprīkojumu, bet viņu sniega kamanas jeb nartas manevrēšanas un bīstamības ziņā absolūti neatpalika no leģendārajiem seno romiešu kaujas ratiem...

Īstie cilvēki

Ja jau pieminētas anekdotes par čukčiem, tad ar vienu tādu arī sāksim...

Ķīnas vēstnieks ieradies Čukotkā un saka:

– Čukčas, padodieties! Mēs jums piesakām karu!

– Nē, nē – mēs pat nedomājam padoties!

– Ko jūs, traki esat, vai? Jūsējo te vispār ir tikai kādi nieka pieci simti, bet mūsējo, skat – jau pāri miljardam!

– Ai, ai, ai – daudz gan jūsējo... Un kur gan mēs jūs visus apglabāsim?...

Iespējams, smieklīgi, bet čukču kareivji patiešām jau kopš senatnes uzskatīti par nopietniem un bīstamiem. Vēl vairāk – viņi allaž turējuši spriedzes pilnā trauksmē kaimiņos esošos korjakus, itelmeņus un jukagirus, bieži īstenojot straujus, efektīvus uzlidojumus un atņemot briežu ganāmpulkus, nolaupot un aizvedot līdzi verdzībā cilvēkus. No čukčiem krietni cietuši pat Amerikas eskimosi. Čukči bijuši arī meistarīgi jūras braucēji, tāpēc regulāri veikuši patālus jūras sirojumus. Prāvās smailīšveida ādas laivās čukču vienības mierīgi pārcēlās pāri Beringa jūras šaurumam un negaidot uzbruka eskimosu apmetnēm. Pēc katras uzvaras čukču kareivis uz rokas labās delnas veicis atzīmi – tetovējumu: punktiņš par katru kaujā nogalināto pretinieku. Zināms, ka sekmīgākajiem čukču kareivjiem šo punktu bijis tik daudz, ka tie savijušies teju vai nepārtrauktā līnijā...