Pirms 70 gadiem –1953. gada rudenī – tika likvidēta viena no visslepkavnieciskākajām PSRS represīvajām iestādēm – PSRS Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK), vēlāk – ministrijas, Sevišķā apspriede. 

No tās ilggadējās darbības smagi cieta arī daudzi tūkstoši latviešu. Gan 1937./1938. gada Lielajā terorā, gan vēlākajās represijās.

Staļiniskajā sistēmā "tautas ienaidniekiem" un citiem visdažādākajiem "pretpadomju elementiem" tiesu sprieda gan PSRS Augstākās tiesas kara kolēģija un kara tribunāli, gan īpaši izveidotie "divnieki" un "trijnieki". Tomēr visplašākās, praktiski neierobežotās tiesības izrēķināties ar režīmam nevēlamiem cilvēkiem bija piešķirtas Sevišķajai apspriedei, kuru izveidoja 1934. gada novembrī. Tās represiju tiesības gadu gaitā arvien tika paplašinātas.

Notiesāšanas instruments

PSRS IeTK Sevišķajā apspriedē darbojās PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieks, IeTK pilnvarotais KPFSR un milicijas galvenās pārvaldes priekšnieks. Bija paredzēts, ka Sevišķās apspriedes sēdēs jāpiedalās arī PSRS prokuroram vai viņa vietniekam. Tiesības nosūtīt apsūdzības lietas uz Sevišķo apspriedi piešķīra savienoto un autonomo padomju republiku iekšlietu tautas komisāriem, IeTK apgabalu un novadu pārvalžu priekšniekiem, kara apgabalu sevišķo daļu priekšniekiem, kā arī IeTK gulaga nometņu 3. (izmeklēšanas) daļu priekšniekiem. Šo represīvo iestāžu darbinieki Sevišķo apspriedi uzskatīja par parastu tiesu iestādi, kurā bez sevišķām grūtībām var panākt vajadzīgā lēmuma pieņemšanu.