Saistībā ar karu Ukrainā un vispārējo Krievijas imperiālisma nosodījumu Latvijas sabiedrībā aktivizējusies diskusija par rusifikācijas sekām, kuras nav pilnīgi izdzēsuši pat atjaunotās neatkarības 35 gadi. Daudzi cilvēki rusifikāciju saista tikai ar padomju režīma politiku okupētajā Latvijā. Tomēr centieni uzspiest krievu valodu un dzīvesveidu vietējiem iedzīvotājiem ir daudz senāki – rusifikācija ietekmējusi Latviju jau kopš 19. gadsimta vidus. Paradoksāli, cik liela loma mūsdienās ir globalizācijai, ja latviešu valodas, kultūras un identitātes veidošanās 19. gadsimta apstākļos varēja risināties sekmīgi.

Priekšnoteikumus rusifikācijai radīja Latvijas teritorijas iekļaušana Krievijas Impērijā, kas notika 18. gadsimta gaitā. Tomēr Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes guberņās ilgstoši pastāvēja atšķirīga iekārta un tiesiskās normas nekā Krievijas centrālajā daļā, to dēvēja par Baltijas autonomiju. Tās galvenās izpausmes bija vietējās aristokrātijas privilēģijas, luteriskās baznīcas noteicošā loma, vācu valodas lietošana izglītībā un pārvaldē. Arī Baltijas agrārā iekārta būtiski atšķīrās no Krievijas, dzimtcilvēku brīvlaišana te notika jau 19. gadsimta sākumā – veselus 40 gadus pirms impērijas centrālajiem apgabaliem. Latgalē, kas ietilpa Vitebskas guberņā, bija cita dinamika. 

Rusifikācijas tendences tur izpaudās kā impērijas valdības atbilde uz poļu 1863. gada sacelšanos, pēc sava rakstura tā bija represīva un vērsta pret visiem Romas katoļu konfesijas piederīgajiem.