"1941. gadā no 14. uz 15. jūniju sākās pirmā deportācija, kur savāca labāko tautas daļu, var teikt, turīgākos un gudrākos izveda," saka baiso notikumu laikabiedrs Marjans Peipiņš (dz. 1927). Viņa liecības lasāmas izdevniecībā "Latvijas Mediji" nule kā iznākušajā grāmatā "Viņpus upes. Abrene atmiņu stāstos". 

Par Latvijai zudušā Abrenes apriņķa iedzīvotāju dzīvesstāstu vācējas un šā novada pētniecības entuziastes Lindas Vorpes grāmatu, kurā publicēti 18 bijušo abreniešu stāsti, "Latvijas Avīze" jau rakstījusi ("Abrene, Latvijai zudusī" avīzes 31. maija numurā). Starp ļoti dažādajām atmiņām ir arī tādas, kas ataino 1941. gada 14. jūnija notikumus.

Abrenes upuri

Līvija Kalēja, dzimusi Šmite (1929–2022) no Jaunlatgales, vēlākās Abrenes, izsūtīšanu piedzīvoja pati. Viņas tēvs Kārlis Šmits Abrenē strādāja par mērnieku, tad juristu. Līvijas Kalējas liecība autorei ir lakoniska: "Es jau līdz ceturtai klasei izgāju, ceturto pabeidzu, un mani izsūtīja. Es nezinu, par ko mūs izsūtīja. Laikam tāpēc, ka tēvs bija aizsargs. Zeme bij’ 10 hektāru, un kalpi bij’, māja bija, bagāts bija, politisks viņš nebija. 

Brālim bij’ gads un pieci mēneši, kad mūs 1941. gada 14. jūnijā izsūtīja. Mamma nomira, un es kājas apsaldēju. Tēvs Sibīrijā mira bada nāvē."

Līdzīgi kā citviet padomju okupētajā Latvijā, 1941. gada 14. jūnijā arī Abrenē un tās pagastos deportāciju upuri bija tie, kurus noziedzīgā okupācijas vara kopā ar ģimenēm pieskaitīja "buržuāziskajiem nacionālistiem" vai vienkārši nevēlamajam attiecīgā novada augšslānim – policisti, robežsargi, veikalnieki, ārsti, aptiekāri, traktieru turētāji. "Robežsargi jau vispār skaitījās inteliģence. Tie, kā saka, bija skoloti cilvēki," grāmatas autorei teic Kacēnu pagastā 1929. gadā dzimusi Skaidrīte Caune, dzimusi Trokša. Arī aktīva piedalīšanās apriņķa latviešu kultūras un sabiedriskajā dzīvē varēja būt pamats izsūtīšanai.