Vēl pagājušogad 84 gadu vecumā dakteris Juris Vidiņš vadīja Viļānu slimnīcu. Viņš pazīstams arī kā nacionāli noskaņots politiķis, grupas "Helsinki-86" vadītājs, vēlāk, lai kurā partijā būdams, arvien bija neērts vadībai ar savu aktīvo pozīciju un kaujinieciskumu. Vidiņš ir bijušās ministres Ilzes Viņķeles tēvs. 

Mēs tiekamies Rēzeknē 9. maijā, kad kādreizējām PSRS gadu piemiņas vietām apkārt ložņā pensionāri, kuri tā kā gribētu svinēt Uzvaras dienu, tā kā nedrīkst, tā kā bail no policijas...

J. Vidiņš: Visi tie apslēptie bijušo laiku piekritēji. Ir tādi, kas joprojām sapņo par Padomju Savienību, cik labi esot bijis.

Nav vēl nomierinājušies un pāraudzināti?

Cik es varēju, tik pāraudzināju. Bet lielākā daļa ir vecākā gadagājuma, kam jaunība sen aiz muguras, un tad liekas, ka toreiz zāle bija zaļāka, dzīve vieglāka.

Jaunieši taču tā nedomā?

Tie, kas auguši 9. maija svinētāju, "komuņagu" ģimenē, ir iesūkuši to mācību, viņiem iepotēta sava vēsture.

Bet paskatieties, kā latviešu politiķi saņēmušies, nojauc pieminekļus, monumentus, kas atgādināja par okupācijas periodu.

Jā, tas ir ļoti labi. Es pats esmu cīnījies par to. Ļeņinekli Rēzeknē jau 1990. gadā novāca.

Ar ko tagad nodarbojas bijušais politiķis un dakteris Juris Vidiņš?

Esmu sācis ļoti daudz lasīt. Priecājos par mazbērniem. Esmu pensionārs, un pensija man tīri laba – sakarā ar to, ka biju represētais.