Ir lietas, kuras nevar sasteigt. Diega ievēršana adatā, pirmie valdziņi, raksta veidošanās – tas viss prasa laiku, pacietību un klātbūtni. Laikmetā, kurā dominē ātrā mode, mākslīgais intelekts, tomēr ir jaunieši, kuri iet pret straumi un piekopj tautas tradicionālās prasmes. Par viņiem arī šis stāsts.

Viņš māk gan šūt, gan izšūt, gan arī aust. Miks Vilnis Rīgas Stila un modes tehnikumā apguva drēbnieka profesiju, bet ar izšūšanu nodarbojas jau kopš pamatskolas laikiem: “Toreiz nodarbojos ar pērlīšu aušanu, veidojot aproces. Šo nodarbi pieskaitu izšūšanai, jo tas ir darbs ar smalku adatu un diegu.” Šobrīd Miks šuj un izšuj folkloras iedvesmotu apģērbu: “Tas sākās 2023. gada rudenī, kad nolēmu darināt savas drēbes – īpašas un ar pievienoto vērtību.” Šobrīd aušanas prasmes noliktas malā, jo studija atrodas tālu no Mika mājām, taču ir plānā reiz tikt pašam pie savām stellēm un atsākt nodarbi. 

Viņš atzīst, ka aust sācis taupības dēļ: “Nolēmu, ka uz Dziesmu svētkiem vēlos greznu tautastērpu, taču iekrājumu un ienākumu tajā laikā man nebija. Nu neko – taisīšu visu no nulles, audīšu audumu. Pie mēteļa auduma tā arī netiku, taču divus gadus apguvu aušanas prasmes. Sarežģītākais, ko esmu noaudis, ir lina dvielis.” Miks ir pamanījis sabiedrībā valdošo stereotipu – rokdarbi, īpaši aušana, tiek uzskatīti par sieviešu nodarbi: “Kad meklēju aušanas studijas, tikai viens apraksts bija neitrāls, neizceļot konkrētu dzimumu. Pārējās studijas uzsvēra – “mūsu dalībnieces” un tamlīdzīgi. Kas attiecas uz šūšanu, tur gan attieksme ir ļoti pozitīva. Lēnām aug šuvēju vīriešu kopiena, esam savstarpēji sapazinušies, arī es ik pa laikam mācu citiem šūt, lai palīdzētu ielauzties kopienā.”