Rimants Liepiņš daļai publikas pazīstams kā mūzikas producents, kas darbojies "Platforma.lv", bet citai daļai – kā taku skrējienu "Stirnu buks" organizators. Kāpēc tik eksotiskas dzīves izvēles – to skaidrojam kopīgā sarunā. 

Kad savulaik nolēmāt iesaistīties biznesā, kāpēc tas bija tieši mūzikas bizness, nevis, piemēram, elektronika vai metāllūžņu savākšana?

R. Liepiņš: Jā, tas arī man pašam ir labs jautājums, jo normāli džeki taču tirgo mašīnas, strādā bankā, vai ne?

Muzikālās dzirdes man nav, mūzika man patīk, bet nekādas īpašas saprašanas par to man nebija – saprašanu ieguvu jau producējot. Varētu teikt, ka pie visa vainojama bija nejaušība – studēju Latvijas Universitātes Ekonomikas vadības un ekonomikas fakultātē un viens no maniem kursabiedriem – Guntars Traubergs – strādāja pie Andreja Ēķa, tolaik tā bija "PizzaTV". Jau pirms tam biju strādājis avīzē "Tev" un biju rakstījis par visiem "Mikrofona ierakstu" izdotajiem albumiem, raksti tika publicēti reģionālajos laikrakstos. Tā nu G. Traubergs mani paaicināja strādāt pie Ēķa, kurš bija nolēmis, ka viņa uzņēmumam jākļūst par pasaules stila mediju uzņēmumu – ar savu televīzijas studiju, radiostaciju un ierakstu studiju. 1998. gadā tika dibināta SIA "Platforma rekords", kas vēlāk pārtapa par SIA "Platforma.lv".

Kas bija pirmais un pēdējais disks, kuru producējāt?

Pirmais bija "Jumpravas" "Laika atšķirību romance" tajā pašā 1998. gadā. Pēdējais vēl nav bijis, jo, lai gan praktiski vairs neesmu mūzikas biznesā, tomēr viens projekts kopā ar kādu partneri man vēl ir – katru gadu organizējam vienu koncertu. Iespējams, ka tas kādreiz pārtaps par kādu "Spotify" disku. Bet pagaidām pēdējais ieraksts ir bijis ar "Tautumeitām", tika ierakstīta tāda kā skrējiena "Stirnu buks" himna.

Taču nu jau desmit gadus kā esat no mūzikas biznesa prom. Kāpēc?

Jo mūzikas bizness tādā veidā, kā tas pastāvēja iepriekšējos gadu desmitos, ir beidzies. Pagājušā gadsimta 90. gadu beigās bija magnetofona kasešu laiks, tad tos nomainīja