Turpinām publicēt reportiera Ata Klimoviča reportāžu, dienasgrāmatu no Ukrainas. Publikācijas pirmā daļa – "Gan jau viss būs labi" – "Latvijas Avīzes" 24. jūlija numurā un šeit.

Katru rītu ukraiņu medijos lasāms par kārtējiem upuriem. Tie ir civiliedzīvotāji, kas cietuši apšaudēs, galvenokārt no rajoniem, kas tuvāk frontei. Par karavīriem, kas krituši vai ievainoti, ziņu nav, tomēr labi noprotams, ka viņu rindas samazinās katru dienu. Nāve burtiski staigā visapkārt, tā var pēkšņi uzbrukt kā artilērijas šāviņš, vadāmā aviobumba vai uzbrukuma drons FPV, vai kāds cits ierocis. Karā rūdījies karavīrs, kad dzirdama smago ieroču šaušana, saka – nevajag bīties no šīs skaņas, tas iet garām, bet savējo tāpat nedzirdēsiet.

22. jūlijs

Nomācies rīts, smidzina lietutiņš, tikai 24 grādi. Salīdzinājumā ar iepriekšējo dienu plus 30 tas ir "tikai". Brokastīs satiekam Prometeju, kas tagad kļuvis par bataljona galveno seržantu. Daudz kauju pieredzējis, bijis arī apmācībās ārzemēs. 

Ātri mūsu saruna aizvirzās uz kopējo kara situāciju. Nav noslēpums, tā nav laba. Prometejs domā, ka daudz problēmu ir saistīts ar armijas vadību. 

Tam piemērs – neveiksmīgais pagājušā gada pretuzbrukums, kad faktiski pilnībā tikušas sagrautas septiņas spēcīgas brigādes. Viena no tām – 47. brigāde – veselu gadu gatavojās ārzemēs. Jauni, spēcīgi puiši, un viņi tika nosūtīti pretī GRU brigādei pāri mīnu laukam. Priekšā gājis atmīnēšanas transports, bet to krievi sašāvuši. "Tad nometa mīnas aiz mūsējiem un sadedzināja puišus mašīnās. 47. brigāde faktiski pārstāja eksistēt," stāsta Prometejs. Viņš uzskata, ka vecie virsnieki nesaprot to, ka viens čalītis ar dronu var iznīcināt desmit, divdesmit, pat simts cilvēku.