Savu mīlestību pret ginekoloģiju Ingrīda Briška meitai Katrīnai Butānei nodevusi jau bērnībā. Lai gan, kā atzīst abas ginekoloģes, tā ir emocionāli smaga profesija, gandarījums un prieks par darbu, kuru abas dara, ir lielāks par visu pārējo.

Apmeklējot ginekologu, iespējams, varētu likties, ka ginekologs tikai veic pārbaudes, paņem analīzes, taču patiesībā šī profesija ir ļoti plaša, daudzpusīga un interesanta. Ingrīda un Katrīna atklāj, ka reizēm darba diena ir tik spraiga, ka aizmirstas gan padzerties, gan arī paēst. Ingrīdai ir pašai sava klīnika, kuras sauklis ir – “Mums rūp tava veselība”, un, aprunājoties ar abām speciālistēm – mammu un meitu ginekoloģēm –, var secināt, ka tieši tā tas arī ir. Par profesijas emocionālo nastu, sieviešu veselību un tās lomu ģimenes dzīvē, dzimstības rādītājiem Latvijā un citiem jautājumiem – šajā rakstā!

Ingrīda vienā rītā pamodās un pēkšņi saprata, ka strādās medicīnā: “Tas notika kādā marta brīvlaikā – vienkārši tā izdomāju. Man bija draudzene, kura jau no pirmās klases zināja, ka vēlas strādāt medicīnas nozarē, viņa mani paņēma līdzi uz jauno mediķu skolu. Es tolaik visiem stāstīju, ka nekad nebūšu ārste, jo man ir bail no līķiem, no pelēm, vardēm un tamlīdzīgi. Beigu beigās mana draudzene nestrādā par ārsti, bet es gan!” Ingrīdas mamma bija pasta priekšniece, arī neviens cits ģimenes loceklis, radinieks nav darbojies ārstniecības lauciņā.

 Mēs tiekamies Ingrīdas lolojumā, “IB klīnikā”, kas atrodas gleznainā vietā Siguldā: “Esmu pirmais mediķis savā dzimtā, un dienā, kad man palika četrdesmit, atvēru pati savu klīniku. Īsts ģimenes bizness – te darbojas ne tikai mana meita, bet arī mans dēls. Daudzi domāja, ka es to nekad nepaveikšu, jo man nepiemīt nepieciešamais uzņēmējdarbības krampis – esmu diezgan ēteriska būtne, bet man apnika pēcpadomju medicīna, biju neapmierināta ar to, kā viss notiek, vēlējos kaut ko mainīt, uzlabot.”