"Pirms 25 gadiem, kad iekāpu vilcienā Francijā, kas veda uz lidostu, ar saviem diviem čemodāniem un vienvirziena biļeti uz Latviju, nezinot, kas mani tur sagaida, sapņos pat nerādījās, ka cits vilciens, rozā krāsā, mani aizvedīs līdz valsts augstākajam apbalvojumam. Tas man bija milzīgs pārsteigums, kad sociālajos tīklos cilvēki sāka apsveikt. Sākumā nesapratu, par ko. Kad uzzināju iemeslu, kādas divas dienas pat nespēju tam noticēt. Tas man ir milzīgs pagodinājums," tā par nesen saņemto priecīgo vēsti no Rīgas pils par Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu saka Zinta Uskale, labdarības fonda "Rozā vilciens" dibinātāja. 

Pirms došanās uz svinīgo godināšanu pie Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča tikāmies, lai aprunātos par Zintas ceļu līdz Latvijai un viņas neizsīkstošo vēlmi, izejot pašai cauri plašam ārstēšanas kursam, palīdzēt sievietēm uzvarēt vai nesatikt vēzi.

Jūs esat dzimusi, augusi un strādājusi Anglijā un Francijā. Kas bija galvenais dzinulis jūsu lēmumam pārcelties uz Latviju?

Z. Uskale: Liktenis nebija labvēlīgs manai vecmāmiņai Austrai, jo viņa bija spiesta pamest Valku un doties bēgļu gaitās. Tas stāsts ir ļoti sarežģīts, un man ir doma, ka varbūt es spēšu to izklāstīt grāmatā. Esmu sākusi vākt informāciju. Viņu toreiz, 1944. gada novembrī, kopā ar labāko draudzeni paņēma uz ielas Rīgā un nosūtīja uz Vāciju, kur bija jāveic piespiedu darbi. Pēc kara ome nonāca bēgļu nometnē Flensburgā Vācijā, un tur piedzima mana mamma Ilona, kura tur dzīvoja līdz divu gadu vecumam. Neviens jau īsti nezināja, ko ar tiem bēgļiem iesākt, un tad nāca ziņa, ka Anglija ir ar mieru uzņemt vientuļās māmiņas. Un tā mana ome Austra kopā ar savu meitiņu nonāca Anglijā, kur viņu uzņēma kāda turīga daktera ģimene.