Ieva Grīnberga 34 gadu vecumā nolēma kļūt par ārsti, pameta stabilu darbu korporatīvajā vidē un jau pabeigusi trešo medicīnas studiju gadu. 

Līdztekus lekcijām un eksāmeniem savu laiku prasa arī ģimenes rūpes – divi mazie bērni.

Vai medicīna bija ilgi lolots sapnis vai pēkšņs lēmums?

I. Grīnberga: Interese par veselību man sākās jau bērnībā un pamazām pastiprinājās. Amizanti, bet, pabeidzot vidusskolu, pie sevis nodomāju: "Sešus gadus mācīties? Nu nē…" Tajā brīdī man vēl nebija ne dzīves pieredzes, ne skaidras sapratnes par to, ar ko vēlos nodarboties. Pēc vidusskolas absolvēšanas izvēlējos studēt uzņēmējdarbību, jo šo profesiju nevar ielikt vienā rāmī. Man tas šķita kā labs pamats augstākajai izglītībai – ja dzīvē kaut kas mainītos, tad iegūtās prasmes varētu pielāgot citai nozarei. Otrs virziens, kas mani piesaistīja, bija mārketings. Tur es varēju īstenot savu radošo pusi.