Kad mūsu redakcijas mašīna izgriež kārtējo Kurzemes meža ceļa līkumu, apstājamies. Līņā, labprāt aizietu pasēņot, taču nedz man, nedz rezerves karavīru grupai tam nav laika. Te jau ir ieraktas prettanku mīnas. Paņemu vienu no tām rokās – tikpat smagas kā īstās – 10 kilogrami. Drīz jau tiek sākta mīnu lauka iezīmēšana, kas ir obligāta prasība mūsu bruņotajos spēkos – gluži tāpat kā visās NATO armijās. 

Kā tas varētu norisināties kara gadījumā, īsti nav zināms, vai jebkurā ekstremālā situācijā ir iespējams ievērot šādas civilizētas prasības. Ukrainā nācies ne reizi vien dzirdēt, ka mīnu lauku kartes nav vairs pieejamas – mīnējuši gan ukraiņi, gan krievi, bet, kas visu atmīnēs un cik ilgā laikā, nav zināms. Skaidrs, ka tam būs nepieciešami daudzi gadu desmiti.

Taču te, Kurzemes mežā, Rudbāržu tuvumā stresa nav, jo visi rezervisti vairs nav uzskatāmi par iesācējiem. Rezerves karavīra pamatapmācību trīs nedēļu garumā viņi izgājuši jau iepriekš, dažs pat šā gada februārī Nacionālo bruņoto spēku Kājnieku skolā Alūksnē. Kopumā no dažādām Latvijas vietām uz nākamo līmeni rezervistu apmācībā tagad pieteikušies ap 70 cilvēku. To darījuši labprāt, atsaukušies piedāvājumam apgūt dažādas karavīra specialitātes. Bruņotie spēki piedāvājuši izvēlēties vienu no vairākām: darbu ar prettanku ieročiem, sprādzienbīstamo priekšmetu izlūkošanu, pretmobilitātes darbus, bruņutransportiera "Patria" vadīšanu un komandēšanu, mīnmetējnieka, kā arī sakaru speciālistu prasmju apgūšanu.