Katra Zemessardzes pamatapmācības nometne trīs nedēļu garumā noslēdzas ar būtisku ieguvumu, ar papildinājumu Latvijas aizstāvju rindām. Var, protams, uzdot jautājumu, ko gan iespējams iemācīt nieka trīs nedēļās. Jāteic, pietiekami daudz, jo uz šādām nometnēm atšķirībā no obligātā dienesta, kādu agrāk pieredzējusi liela daļa valsts iedzīvotāju, neviens netiek vests ar varu.

Tas ir Zemessardzes spēks, jo tās lielākā daļa, lai arī nav profesionāli karavīri, tomēr ir cilvēki, kam nav jāmeklē no ārpuses papildu motivācija. Lielākā daļa zemessargu uz tik vienkāršo jautājumu, kādēļ nolemts iestāties Zemessardzē, atbild bez lieka patosa – lai nestundā zinātu, kā rīkoties, lai nebūtu jāsēž mājās ar nolaistām rokām. Tādēļ arī ir interese par nodarbībām, spēja izturēt pārbaudījumus, pildīt komandieru dotos uzdevumus neatkarīgi no noguruma, laika apstākļiem un noskaņojuma.

Šogad pirmo reizi par Zemessardzes Latgales brigādes pamatapmācības nometnes priekšnieku “Meža Mackeviču” bāzē bija iecelts 56. kaujas nodrošinājuma bataljona virsseržants Jānis Gavars.

“Vai, pildot šo uzdevumu, ir bijis kāds izaicinājums?”

“Nekādas lielās grūtības nesaskatu. Tas viss jau ir darīts, vienīgi pašam nākas iepazīties ar svešiem cilvēkiem – nodaļu un grupu komandieriem. Vienmēr, strādājot ar personālu, ir zināms izaicinājums. Es jau nepazīstu šos cilvēkus, kas atnākuši uz pamatapmācību. Citi ir gados jauni, viņiem ir savas domas, citi nedaudz vecāki, ir kaut kādas problēmas ar veselību, fizisko sagatavotību. Mums bija sieviete – 55 gadus veca. Diemžēl viņa vakar veselības stāvokļa dēļ aizgāja prom, jo bija muguras problēmas. Domāja, ka spēs visu izdarīt, bet, atnākot uz šejieni, saprata, ka tas tomēr neizdosies. Nometnē visu laiku uzturas divi mediķi, arī viņi ieteica šai sievietei tomēr neturpināt un iziet pamatapmācību bataljonā, kur nav tik saspringts grafiks. Citai sievietei ir mazs bērns, trīs gadus vecs. Bija sarunājusi, ka ģimene pieskatīs bērnu, bet viņš salauza kāju un tagad, gulēdams slimnīcā, protams, prasīja mammu.”