No pirmdienas līdz ceturtdienai plkst. 18.10 kanālā TV3 skatītāji var sekot jau sestajai raidījuma "Šefu gaidījāt?" sezonai. Latvijā atzītajiem šefpavāriem Laurim Aleksejevam un Žanim Raivo Bergmanim raidījumā pievienojusies Ina Poliščenko. Viņa ir "Latvijas gada pavāre 2015", vairāku starptautisko pavāru konkursu uzvarētāja, iekļauta FORBES "30 under 30" kategorijā – pavārmāksla un HoReCa, "Gemosa" zīmola "Just Nature" vēstnese un ikdienā – garšu pasaules entuziaste. Ceļu kulinārijas raidījumos sākusi TV24 raidījumā "Šefpavārs. Uz līnijas". Sarunā par cepeškrāsni mašīnā, baiļu pārvarēšanu, kulināro skeneri, piena zupu un šefpavāra krampi.

Kad pirmo reizi sāki filmēties kulinārijas raidījumos?

Tas bija laikā, kad sākās Covid-19. Iepriekš izglītoju "HORECA" nozares pārstāvjus, kā arī kulinārijas entuziastus. Izglītošanu veicām "online" formātā. Pamatā par produktiem, kas ir aktuāli. Kanālā TV24 bija raidījums "Šefpavārs. Uz līnijas". Tiešā ētera laikā, kas ilga 23 minūtes, atbildēju uz skatītāju zvaniem par ēst gatavošanu, vienlaikus gatavojot kādu ēdienu. Skatītāji varēja uzdot jebkādu jautājumu. Bija jāapvieno kulinārās prasmes ar komunikāciju. Šim raidījumam bija divas sezonas. Tagad saprotu, ka tas bija visai liels izaicinājums, jo, pat ja kļūdies – ir jāiziet no situācijas. Raidījums netika montēts, tādēļ bija jāgatavojas visai nopietni uz katru raidījumu, lai labi pārzinātu konkrēto tēmu. Taču gadījās arī tā, ka tiešām kaut ko nezini. Bija arī kāds zvanītājs, kurš padalījās ar savu padomu, un es sapratu, ka šis ir interesanti, kā arī noderēs manā virtuvē.

Reizēm arī no skatītājiem var kaut ko iegūt.

Ina Poliščenko: Jā, tā ir laba īpašība. Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Ir arī nozares pārstāvji, kuri apgalvo, ka zina un prot visu. Man liekas, ka tā nevar būt. Jaunajai paaudzei būtu vērtīgi no vecās paaudzes iemācīties tādus mazos virtuves noslēpumus.

Pie kuras pavāru paaudzes tu sevi pieskaitītu? Ir dzirdēti stāsti par pavāriem 90. gados, kad līdz pavārmākslai Latvijā bija vēl tālu.

Es pieskaitītu sevi vidējai paaudzei. Jaunības posmu esmu jau piedzīvojusi, tāpēc tagad kāpju jau vidējās paaudzes kurpēs. Taču mācīties var no visām paaudzēm un kultūrām. 2006. gadā sāku mācīties Vecbebru tehnikumā, kas atradās laukos. Mana profesija bija ēdināšanas pakalpojumu speciālists. Tolaik man šķita, kāpēc gan man pirmajā nodarbībā jāmācās vārīt piena zupu. Parasti pret šo ēdienu daudziem ir nepatika, kas radusies bērnībā. Es to zupu vārīju pēc tehnoloģiskās kartes. Sākumā zupu pārsālīju, tad domāju, ka varēšu izlabot ar cukuru. Liku klāt vienu un otru, līdz beigās sapratu, ka zupa sanākusi ļoti slikta. Pirmā atzīme man bija četrinieks. Tad es sapratu, ka man mazliet brīvāk jāpieiet kulinārijai. Kad sākās mana pirmā darba pieredze, sapratu, ka patiesībā ir jāzina pamati un vecā klasika. Uz klasikas būvējas visa pārējā kulinārija. Piemēram, piena zupa jau patiesībā iemāca tehniku, kādā zupa būtu jāvāra. Šīs atziņas man nāca tikai daudzus gadus vēlāk. Klasika ir likusi pamatus tagadējiem profesionāļiem.