Tie, kas reizi vai divas devušies uz Ukrainu, vairs nespēj atteikties no kārtējā brauciena. Varbūt tas ir ieraudzītais kara posts un sašutums par iebrucēju pastrādāto, kas neļauj mierīgi dzīvot Latvijā. Arī apjēga, ka palīdzība ukraiņiem ir ļoti nepieciešama. 

Sīkumu karā nemēdz būt – vajadzīgs ir viss, sākot no ieročiem līdz karavīru termoveļai. Tomēr, visticamāk, atgriezties liek satikto ukraiņu izturība un spīts. Tas stiprina latviešus. Katram, kas devies uz Ukrainu, ne reizi vien nācies pārdomāt, kur miljoniem ukraiņu smeļas spēku. Kas ļauj turpināt normāli dzīvot, cik tas vien iespējams, pilna mēroga Krievijas iebrukuma apstākļos jau vairāk nekā tūkstoš dienu? To mēdz skaidrot dažādi, taču var izteikt pavisam vienkāršos vārdos, ka 

Ukraina un brīvība daudziem ir pats nozīmīgākais viņu dzīvē. Ar to pateikts daudz, tas motivē un garīgi stiprina, neļaujot cilvēkam sabrukt un padoties, bet pats galvenais – ļauj iespējami produktīvi darboties.

Protams, tas neattiecas uz visu sabiedrību – daudz arī tādu, kas nevēlas doties armijā un ar ieročiem aizstāvēt valsti. Šo cilvēku atrunas ir primitīvi vienkāršas. Tikai viens piemērs: par šādu valsti ar tik korumpētiem ierēdņiem viņi negrasoties cīnīties. Nav šaubu, ka pie šāda noskaņojuma veidošanas piestrādājis arī Kremlis. Patriotiski noskaņotie ukraiņi atzīst, ka visos reģionos, ne tikai valsts austrumos, var satikt ļaudis, kas visai atklāti pateiks, ka viņiem vienalga, kāda vara uzvar Ukrainā. Vieniem karš, bet citi sēž pie televizora un īgni vaicā, kad tas beigsies.

Lūk, kāds bija mans šā gada pēdējais brauciens uz Ukrainu.

10. decembris

Viss braucienam sagādāts un iekrauts busiņā. Šoreiz tās ir ierakumu krāsniņas un sveces, arī ķīmiskie roku, kāju un ķermeņa sildītāji. Jau Polijā man pievienojas otrs braucējs, uzņēmējs Jānis Dimpers no Līvāniem, kas ukraiņu karavīriem ved apvidus auto. Sākums neesot bijis viegls, jo mašīnā nestrādājot sildītājs. Kad ārā kļuvis siltāk, arī salonā kļuvis ciešami.