Osteoporoze ir hroniska un progresējoša slimība, kuru raksturo samazināta kaulu masa un struktūras izmaiņas, kuru rezultātā kauli kļūst trausli un var lūzt pat pēc niecīgas traumas vai nelielas fiziskas slodzes laikā. Biežāk osteoporozes izraisītie lūzumi rodas mugurkaula skriemeļos, augšstilba kakliņā, kā arī plaukstas un apakšdelma kaulos.

Primāra un sekundāra slimība

Kaulu vielmaiņa ir dinamisks process, kura laikā noārdās un veidojas jauni kaulaudi. Tās svarīgākie elementi ir osteoblasti, osteoklasti un osteocīti (neaktīvi osteoblasti). Osteoblasti veido jaunus kaulaudus, savukārt osteoklasti tos noārda, nodrošinot pastāvīgu kaulu atjaunošanos. Ja kaulaudu noārdīšanās notiek straujāk nekā atjaunošanās, kauli kļūst poraini, trausli, attīstās osteoporoze. Kauli pastiprināti zaudē kalciju un fosforu, tie kļūst poraini, neizturīgi, viegli lūstoši, samazinās kaula masa un blīvums.

Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas reimatoloģe, interniste Signe Zelča norāda, ka osteoporoze var būt primāra jeb postmenopauzālā ar vai bez lūzuma, sekundārā jeb citas slimības vai medikamentu lietošanas ierosināta, kā arī vecuma izmaiņu radīta (dabīga novecošanas procesa sekas). Primārā osteoporoze visbiežāk rodas normāla novecošanās procesa laikā sievietēm un saistīta ar menopauzi un dzimumhormonu līmeņa izmaiņām. Primārās osteoporozes attīstību veicina iedzimtība. Ja gūžas kaula lūzums bijis pirmās pakāpes radiniecēm – mātei, vecaimātei –, tad sievietei osteoporoze var sākties agrāk, noritēt agresīvāk. Ģenētiski noteikts, ka dažas sievietes kaulu blīvumu zaudē ātrāk, īpaši gaišmates ar zilām acīm un trauslu ķermeņa uzbūvi. Biežākie sekundārās osteoporozes cēloņi var būt hipertireoze (vairogdziedzera hiperfunkcija), hipogonādisms (zems estrogēna vai testosterona līmenis), hroniski iekaisuma procesi, reimatoīdais artrīts, celiakija, hroniskas nieru vai plaušu slimības, piemēram, HOPS, medikamentu, īpaši glikokortikosteroīdu, lietošana.

Sievietes slimo biežāk