Alnis robežas nepazīst — Latvijā sākas līdz šim nebijis aļņu izpētes posms

Četrdesmit aļņi Latvijā un Igaunijā tiks aprīkoti ar GPS kaklasiksnām. Pētnieki grib noskaidrot, kur tie patiesībā dzīvo, cik tālu pārvietojas, kā izmanto mežus un kā abas valstis dala vienu aļņu populāciju.

Alnis ir Latvijas lielākais savvaļas dzīvnieks, taču paradoksālā kārtā par tā ikdienas dzīvi mēs joprojām zinām pārsteidzoši maz. Mēs uzskaitām dzīvniekus, nosakām nomedīšanas apjomus, vērtējam mežaudžu postījumus, reģistrējam sadursmes uz ceļiem, taču pavisam vienkāršs jautājums – cik lielā teritorijā dzīvo viens alnis un kur tas atrodas dažādos gadalaikos? – Latvijā joprojām nav līdz galam atbildēts.

Tieši to iecerēts mainīt Latvijas un Igaunijas pārrobežu projektā "MooseBelt" jeb "Vienota aļņu (Alces alces) populācijas apsaimniekošanas sistēma EstLat teritorijā". Tas ir "Interreg" Igaunijas–Latvijas programmas projekts, kas sākts 2024. gadā un turpināsies līdz 2028. gada februārim. Tajā sadarbojas zinātnieki un mednieku organizācijas no abām valstīm.

Projekta idejas autors Mārcis Saklaurs stāsta, ka viena no iedvesmām "MooseBelt" tapšanai bijis savulaik Gaujas nacionālajā parkā veiktais Gunāra Skribas pētījums par aļņu pārvietošanos. Tas veikts pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, kad pētnieku rīcībā vēl nebija mūsdienu tehnoloģiju, kas ļautu ilgstoši un precīzi sekot savvaļas dzīvnieku gaitām.

Tagad uz līdzīgiem jautājumiem iespējams meklēt atbildes ar pavisam citām metodēm. GPS izsekošanas kaklasiksnas ļaus iegūt precīzus datus par aļņu pārvietošanos, izmantotajām teritorijām un to, kā šie paradumi mainās laika gaitā. Tieši tehnoloģiju attīstība ļāvusi ieceri pārvērst reālā plaša mēroga pētījumā. Finansējumu "MooseBelt" projektam izdevās iegūt ar trešo mēģinājumu.

Četrdesmit aļņi atklās, kurp dodas

Šoruden sākas viens no sarežģītākajiem un vienlaikus interesantākajiem "MooseBelt" posmiem – aļņu aprīkošana ar GPS kaklasiksnām. LVMI "Silava" jau saņēmis 40 siksnas un nepieciešamo aprīkojumu. Divdesmit dzīvniekus paredzēts aprīkot Latvijā un divdesmit – Igaunijā.

Tā nav tikai iespēja kartē paskatīties, kur konkrētajā rītā atrodas alnis. Ilgākā laika periodā veidosies milzīgs datu kopums par dzīvnieku pārvietošanos.

Pētnieki varēs redzēt, cik lielas ir aļņu individuālās dzīves teritorijas, kā tās mainās dažādos gadalaikos, cik tālu dzīvnieki pārvietojas, kādus mežu masīvus un pārvietošanās koridorus izmanto. Varēs analizēt arī to, kā kustību ietekmē mežsaimniecība, ceļi un cita infrastruktūra.

Un te sākas "MooseBelt" būtiskākā daļa. Alnim nav pases, un Latvijas–Igaunijas robeža tam neeksistē.

Dzīvnieks, kuru vienā brīdī uzskaitām Latvijā, var pārvietoties uz Igauniju un otrādi. Latvijas un Igaunijas aļņi ekoloģiski veido savstarpēji saistītu populāciju, taču abās valstīs vēsturiski izveidojušās atšķirīgas uzskaites un apsaimniekošanas pieejas. 

GPS dati pirmo reizi ļaus daudz precīzāk novērtēt, cik cieša šī saikne patiesībā ir.

Vai mēs alni novērtējam pareizi?

Aļņu populācijas apsaimniekošana ir daudz plašāks jautājums par to, cik aļņu konkrētajā gadā drīkst nomedīt. Jāzina arī struktūra – cik populācijā ir buļļu, govju un teļu, kāda ir dzīvnieku izdzīvošana un kā populāciju ietekmē medības. Vienlaikus alnis nedzīvo vakuumā. To ietekmē mežsaimniecība un barības pieejamība, satiksmes infrastruktūra, klimats un lielie plēsēji.

Tieši tādēļ "MooseBelt" mēģina salikt vienā bildē faktorus, kurus līdz šim bieži esam skatījuši katru atsevišķi. Projekta mērķis nav vienkārši panākt, lai aļņu būtu vairāk vai mazāk. Mērķis ir saprast, kādam jābūt veselīgas un ilgtspējīgi apsaimniekojamas populācijas modelim un kā to savienot ar mežsaimniecības, satiksmes drošības un dabas aizsardzības interesēm.

Tas kļūst īpaši aktuāli laikā, kad no dažādiem Latvijas reģioniem mednieki ziņo par aļņu skaita samazināšanos un arvien biežāk rodas jautājums, vai līdzšinējie populācijas novērtējumi un medību apjomi pietiekami precīzi atspoguļo situāciju dabā. Arī Mārcis Saklaurs vairākkārt uzsvēris nepieciešamību skatīties ne tikai uz kopējo skaitu, bet arī populācijas struktūru un to, ko ar savu apsaimniekošanu izdarām ilgākā laikā.

No minējumiem pie datiem

Tieši šeit slēpjas "MooseBelt" lielākā vērtība. Par savvaļas dzīvniekiem cilvēkiem vienmēr būs novērojumi un viedokļi. Mežsaimnieks redz jaunaudžu bojājumus, mednieks – to, cik aļņu sastop savā iecirknī, autovadītājs – dzīvnieku uz ceļa. Katrs no šiem novērojumiem ir svarīgs, taču katrs parāda tikai daļu no kopējās ainas.

GPS kaklasiksna neko nepieņem un neko nemin. Tā parāda, kur dzīvnieks bijis.

Kad šādi dati būs iegūti no desmitiem aļņu abās robežas pusēs un savienoti ar citu pētījumā iegūto informāciju, būs iespējams daudz pamatotāk runāt par teritorijām, kurās aļņi patiesībā dzīvo, to pārvietošanās koridoriem un par to, kādā mērogā populācija būtu apsaimniekojama.

Viens no projekta rezultātiem būs kopīga pieeja aļņu apsaimniekošanai Latvijas un Igaunijas pārrobežu reģionā. Projektā paredzēts iesaistīt arī medniekus, kuru vietējās zināšanas un ilgtermiņa novērojumi papildinās zinātnieku iegūtos datus.

Aicinājums nemedīt aļņus ar GPS siksnām

Sākoties aļņu aprīkošanai ar GPS kaklasiksnām, projekta īstenotāji aicina medniekus būt īpaši vērīgiem. Ja medību laikā tiek pamanīts alnis ar izsekošanas siksnu, lūgums šo dzīvnieku nemedīt. Katrs ar GPS aprīkotais alnis pētniekiem ilgākā laika periodā sniegs vērtīgus datus par pārvietošanos, izmantotajām teritorijām un sezonālajām izmaiņām. Jo ilgāk dzīvniekam izdosies sekot, jo pilnvērtīgāku informāciju būs iespējams iegūt un izmantot aļņu populācijas izpētē un turpmākajā apsaimniekošanā.

Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu

Raksts tapis sadarbībā ar Medību saimniecības attīstības fondu.