Ar Gundaru Kalvi daudzi Latvijas iedzīvotāji sen vairs nav jāiepazīstina, kur tas laiks, kad viņš okupantu lielgabalu Jēkabpilī kā Melno bruņinieku iesvieda Daugavā.

Zināmā mērā šī pārdrošā akcija nakts aizsegā bijusi ievads viņa cīņai ar tumsu, tagad jau četru gadu garumā stāvot pretī krievu iebrucējiem Ukrainā. Karš šajā valstī turpinās, un tajā Gundars apliecinājis savu īsti profesionāla karavīra statusu, aizvien pilnveidojot sevi un nevairoties no reāli bīstamiem kaujas uzdevumiem.

Man ukraiņu karavīri regulāri jautā, vai Latvija gatavojas Krievijas uzbrukumam. Vai arī tev to prasa?

Gundars Kalve: Retu reizi pajautā, bet neteiksim, ka tas būtu aktuāls jautājums. Vienība vakarā plāno rītdienas uzdevumus, tātad mēs skatāmies uz priekšu vairāk nekā atpakaļ. Daudzi zina, ka es karoju Ukrainā no pirmajām dienām. Esmu nomainījis nedaudz vienību. Karš sākās ar "gruzīnu leģionu", tad ilgi biju bataljonā "Karpatska sič", tagad "Azov". Tā ir Ukrainas Nacionālās gvardes 1. korpusa 12. brigāde. Mainot vienību, kāds pajautā, kā Latvijā klājas, kāds ir noskaņojums, kā mēs sadzīvojam ar krievu okupantiem, bet tās pamatā ir galda sarunas, kurām nav dziļākas jēgas un nozīmes. Tādu jautājumu ar mērķi uzzināt, kā mēs gatavojamies potenciālam karam, īsti nav.

Labi, bet galda sarunā ko tu teiktu?

Man jau šķiet tā, ka pats Dievs devis Latvijai iespēju sagatavoties iespējamajai Krievijas agresijai pret mums. Runāsim salīdzinājumos. Mana mīļākā spēle ir hokejs, tev, cik zinu, basketbols. Mūsu treneris valsts drošības jautājumos ir Aizsardzības ministrija, tās padotie – karavīri, zemessargi un dažāda ranga militārpersonas. Šim trenerim ir jāsagatavo komanda iespējami labākam rezultātam. Mūsu gadījumā – karam.