Premjera preses sekretārs – tā ir iespēja būt visu notikumu epicentrā. Tas ir viens no interesantākajiem un arī intensīvākajiem darbiem sabiedrisko attiecību jomā. Tas nav viegli, jo tās ir septiņas dienas nedēļā 24 stundas dienā, tas prasa stiprus nervus, bet to ir vērts piedzīvot. 

Tā ļoti līdzīgi uzskata četri bijušo premjeru kādreizējie preses sekretāri – Arno Pjatkins, Edgars Vaikulis, Andrejs Vaivars un Sandris Sabajevs.

Viņus "Latvijas Avīze" uzrunāja pēc tam, kad 13. martā, piektdienas vēlā pēcpusdienā, medijiem bija izplatīta ziņa, ka premjeres biroju atstājis jau ceturtais sabiedrisko attiecību padomnieks. Annas Ūdres aiziešana no šī darba sakrita ar laiku, kad premjerei bija no komunikācijas viedokļa ne pārāk veiksmīga nedēļa. Tajā viņa Saeimā arī ziņoja par valdības darbu, iepriekšējā vakarā atsakoties par to diskutēt Latvijas Televīzijas raidījumā "Kas notiek Latvijā?".

Tiem, kas pamanīja šo ziņu, pirmā doma bija, ka E. Siliņa atradusi vainīgo savās neveiksmēs un nolēmusi nomainīt preses sekretāru. Šā amata nosaukums mūslaikos ir smalkāks – padomnieks sabiedrisko attiecību vai stratēģiskās komunikācijas jautājumos – kā nu kurā birojā, bet dažos ir kā viens, tā otrs. Premjeres biroja vadītāja Ieva Zīberga "Latvijas Avīzei" paskaidroja, ka A. Ūdre jau pirms vairāk nekā mēneša informējusi, ka vēlas mainīt darbu. "Mēs būtu priecīgi, ja Anna turpinātu pie mums strādāt," viņa piebilda. Jāteic, ka I. Zīberga labi zina, ko nozīmē šis darbs, jo divdesmit gadus dažādos amatos ir strādājusi kopā ar bijušo Eiropas Parlamenta deputātu un bijušo premjeru Krišjāni Kariņu ("JV"). No malas vērojot, šķiet, ka arī tagad I. Zīberga rūpējas par premjeres tēlu tad, kad tie, kuru pienākumos tas būtu, ar šo darbu netiek galā vai, iespējams, viņiem tas nemaz nav uzticēts.