Rīgas domes koalīcijas deputāti ar galvaspilsētas vicemēru Edvardu Ratnieku (Nacionālā apvienība) priekšgalā savos solījumos atvēzējušies kā vēl nekad. 

"Ratnieks darīšot visu iespējamo, lai Rīgas zooloģiskajā dārzā atgrieztos ziloņi" – tāds bija mediju ziņas virsraksts 20. martā, kurā vēstīts par preses konferenci par Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza apvienošanu ar SIA "Rīgas meži". Zooloģiskajam dārzam trūkstot "enkurdzīvnieka", kas piesaistītu vairāk apmeklētāju. Esot nepieciešams panākt, lai Rīgā atkal būtu apskatāmi lielie dzīvnieki. Ratniekam piebalsoja arī Rīgas domes deputāts Ansis Pūpols, kurš tviterī rakstīja: "Ir ieplānots zilonis, vairāku miljonu lielas investīcijas un atraktīvākais zoodārzs Austrumeiropā. Diemžēl skaitļi rāda, ka pie pašreizējās konstrukcijas zoodārzs varētu vienkārši ar laiku iznīkt, un lauvai ar krokodilu būtu jāmeklē citas mājas. Čūskai arī."

Nediskutējot, kur ņemt ziloni un cik tas apēdīs, vērts aplūkot, kādas ir civilizētas valsts prasības snuķaiņu labturībai. Latvija nav Indija, kur ziloni kā dzīvu eksponātu var pieķēdēt pie staba. Ziloņu labturību Eiropas Savienības (ES) zoodārzos regulē gan vispārējā bloka likumdošana, gan specifiskas nozares vadlīnijas, kas pēdējos gados kļuvušas ievērojami stingrākas.

Mainās laiki un prasības