Atšķirībā no citiem medijiem, kas tikai tagad sākuši interesēties, kas īsti ir jaunais Līvānu mērs Dāvids Rubens, "Latvijas Avīzes" vērīgākie lasītāji viņu varēja iepazīt agrāk. 

2024. gada februārī "Latvijas Avīze" publicēja rakstu "Lauku vidusskolas absolventa grēksūdze", kurā tolaik tikai 22 gadus vecais Dāvids asi un emocionāli iebilda pret Līvānu novada Rudzātu vidusskolas iespējamo slēgšanu. Skolai tāds liktenis draudēja, jo tā nespēja izpildīt Izglītības un zinātnes ministrijas noteiktos kritērijus par minimālo skolēnu skaitu. Publikācija tika pamanīta un plaši apspriesta, daudzi piekrita izteiktajām atziņām, taču diez vai kāds iedomāja, ka autors pēc pusotra gada būs nākamais Līvānu novada vadītājs. Šogad notikušajās pašvaldību vēlēšanās viņa pārstāvētā Jaunā konservatīvā partija (JKP) ieguva labāko rezultātu, apsteidzot arī iepriekš 23 gadus pašvaldību vadījušā Andra Vaivoda sarakstu, bet 26. jūnijā Dāvids Rubens tika ievēlēts par domes priekšsēdētāju.

Citēšu, ko jūs rakstījāt pirms pusotra gada. "Esam nonākuši tādu reformu priekšā, kas lielā daļā cilvēku radīs dziļu jo dziļu vilšanos. Un ticiet, nekas mani nesatrauktu mazāk par politiķu reitingiem, bet zem sitiena ir valsts kopējais tēls. Ja cilvēki neredz, ka valsts ir gatava aizstāvēt viņus, vai cilvēki būs gatavi cīnīties par savu valsti? (..) Tāpēc, ja ir kādas durvis, pie kurām es vēl varu aizklauvēties, tad ieklausieties – tas nav tikai par skolām, tas nav tikai par laukiem, tas ir par visu Latviju." Skan kā politiskais manifests…

D. Rubens: Tā tas noteikti nebija domāts... Respektīvi, es tolaik nerakstīju ar mērķi, ka pēc gada startēšu pašvaldību vēlēšanās. Raksts nebija politiski motivēts, lai gan attieksme pret skolu reformu gan valsts līmenī, gan, manā ieskatā, arī pašvaldības līmenī liecināja par neiedziļināšanos jautājumā un par divkosību. Pēc būtības tā bija kvantitatīvi definēta reforma – skolas, kuras neizpilda kritēriju par noteiktu skolēnu skaitu, jāslēdz. Publiskajā telpā tika vēstīts, ka reforma ir par kvalitatīvu izglītību, bet patiesībā kvalitāte vispār netika vērtēta, tikai skaitīts, cik skolēnu ir klasē. Es uzskatīju, ka par to ir jārunā pēc iespējas plašāk. Ja esi pilsoniski aktīvs, ja vēl tam ir emocionālais fons, jo tu redzi netaisnību, tad loģiski ir paust savu nostāju, un tā tapa šis raksts.

Te tomēr nolasās plašāks skatījums uz valsts politiku, ne tikai vienu skolu un vienu reformu.

Kā jau es rakstīju, tas ir arī drošības jautājums. Drošība nav tikai 30 kilometru zonā pie robežas salikti "metāla eži" un "pūķa zobi". Drošība ir cilvēki, kas dzīvo novadā, kas to uztur un stiprina. Bet ja cilvēku vairs nav? It īpaši šeit, austrumu reģionā, kur mēs saskaramies ar ļoti smagu depopulāciju. Šie procesi diemžēl notiek dabiski, taču, ja valsts no savas puses vēl pastumj un norāda, ka nav vēlams dzīvot kaut kur nomalē, – tā, manuprāt, ir ļoti nepārdomāta politika.

Es zinu šos iebildumus, kas parasti šādos gadījumos atskan, ka jūs jau gribat to skolu saglabāt līdz pēdējam, kamēr tur pieci skolēni paliks. No tā, ko es esmu redzējis, parasti tomēr vietējā sabiedrība ļoti labi izprot situāciju.