Latvijas vislielākā kazu ganāmpulka īpašniece Bērzaunes pagasta bioloģiskā zemnieku saimniecība "Līvi" šāgada februārī atzīmēja 30. gadskārtu. Gadu agrāk par "Līvu" saimnieku kļuva Didzis Melderis, saimniecības dibinātāja un attīstītāja Raimonda Meldera dēls. 

Raimonds no kazkopības nav aizgājis – viņš ikdienā palīdz ar padomu un piedalās darbu vadīšanā. Didzis un Raimonds Melderi intervijā "AgroTopam" stāsta par saimniecības uzņēmējdarbības modeli, vērtē nozares izaicinājumus un atklāj nākotnes ieceres. 

Saimniecībai "Līvi" šāgada 19. februārī apritēja 30. gadskārta. Kas pirms trīsdesmit gadiem rosināja dibināt saimniecību un darboties ar kazām?

R. Melderis: Bērnībā nebija saskarsmes ar kazām un par kazu audzēšanu nebiju sapņojis visu mūžu. Tolaik strādājošs uzņēmums man piedāvāja kazas un solīja, ka drīz būšu bagāts. Es tam ticēju! Deviņdesmitajos gados, ja stāstīja, ka būsi bagāts un varēsi braukt ar jaunu mašīnu, šāds piedāvājums noteikti raisīja gribēšanu un interesi. Dzīvniekus es pazinu. Kā veterinārārsts biju veicis arī operācijas.

Jebkurā uzņēmējdarbībā, tostarp kazkopībā, mērķis ir pelnīt. Es sāku uzņēmējdarbību kā fiziskā persona, vēl pirms Bērzaunē nopirkām fermu. Kazas atvedu pirms 29 gadiem un sešām dienām (saruna notika šāgada 20. maijā – red.), savā dzimšanas dienā. 1995. gada 14. maijā man palika 30 gadu. Jau agrāk biju izveidojis Latvijā pirmo privāto mākslīgās sēklošanas staciju. Sēklotāja nodarbi sāku kā veterinārmedicīnas otrā kursa students. Tolaik dzīvnieku bija daudz, man ir bijuši pat astoņi kuiļi. Apkalpojamā teritorija bija no Ainažiem līdz Baltinavai, toskait Balvi, Daugavpils, Nereta, Valle, Ogre. Liela teritorija. Patlaban tā ir daudzas reizes mazāka. Tolaik privātie sēklotāja pakalpojumi bija uz viļņa, kaut kas jauns un interesants. Patlaban šo sēklotāja darbu aizvien turpinu. Daru tāpēc, ka man tas patīk. Tā vairs nav uzņēmējdarbība. Mūsu vadoņi ir sabeiguši visu, ko var, lauki ir tukši. Cūku vairs nav. Reģionos ir palikušas lielfermas.