"Ja Putins izdomātu iebrukt Latvijā, ko mēs darītu? Lielbritānijas valdība saviem pilsoņiem droši vien organizētu repatriācijas lidmašīnu reisus. Vai arī mēs dotos projām? Neesmu pārliecināts… Nē, mēs nekur nebrauktu, jo te ir manas mājas, te ir mani draugi un kaimiņi, kuriem tādu iespēju varbūt nebūtu. 

Nevarētu visu te pamest tikai tādēļ, ka esmu anglis," reālistiski apdomājot visus iespējamos tuvākās nākotnes scenārijus, sarunā ar "Latvijas Avīzi" izteicās Ians Storijs, kurš ar sievu Džoanu jau piecpadsmit gadus dzīvo un saimnieko netālu no Ērgļiem.

Samērā ilgi Latvijā dzīvojošā britu pāra saimniecības apmeklējums garākā Vidzemes apmeklējumā sākotnēji laika ziņā man bija ieplānots kā neliels pieturas punkts. Vadījāmies pēc tūristu ceļvežu reklāmas: tikai angliski runājoša saimnieka pavadībā ekskursija pa alpaku (kamieļu dzimtas mājdzīvnieki ar Dienvidamerikas izcelsmi augstvērtīgas vilnas iegūšanai) fermu "Griezītes", noderīgi padomi šo Latvijā mazpazīstamo dzīvnieku audzēšanā, cirpšanā utt. Tā kā vairāk par eksotiskajiem dzīvniekiem mani interesēja paši briti un viņu izvēle dzīvot tādā Eiropas mērogā "pamestā vietā" kā Latvija, domājām – nu, pusstunda, un aidā – uz nākamo pieturu.

Darbs un dabas terapija, nevis selfiji ar alpakām

Šis bija gadījums, kad par sākotnējiem plāniem un pieņēmumiem ātri vien kļuva gluži vai kauns. Vispirms jau par to, ka attiecībā uz citiem, aizbildinoties ar straujo dzīves ritmu, esam kļuvuši ļoti pavirši, bet tajā pašā laikā pieprasām iedziļināšanos, laiku un uzmanību, kad kaut ko vajag mums. Izrādot savu alpaku ganāmpulku, Storiju pāris "Griezītēs" gadā vidēji uzņemot līdz trim simtiem tūristu, un no ikviena viņi dzirdot šo "oriģinālo" jautājumu: kāpēc jūs, divi briti, esat Latvijā?