Šovakar Trīs Zvaigžņu balvu pasniegšanas ceremonijā, kurā tiks sveikti aizgājušā gada izcilnieki sportā, uz skatuves kāps arī Igo Japiņš. 

Pats savulaik 15 gadus organizējis šo pasākumu, kas tad gan saucās "Latvijas gada balva sportā", nu viņš pats tiks pie apbalvojuma par mūža ieguldījumu sportā. Japiņu pavisam droši var saukt par Latvijas riteņbraukšanas krusttēvu, jo viņš šajā sporta veidā ar sirdi un dvēseli bijis visās kapacitātēs – kā sportists, treneris, menedžeris, sacensību rīkotājs un federācijas vadītājs. Igo arī 73 gadu vecumā aktīvi rosās, turpina rīkot riteņbraukšanas sacensības – populāro Vienības velobraucienu, Rīgas velomaratonu un kalnu riteņbraukšanas sacensību seriālu, bet lielais sapnis ir izcīnīt to, lai Latvijā atkal būtu savs velotreks. Kā sarunā ar "Latvijas Avīzi" uzsver Igo Japiņš, velotreks ir sporta riteņbraukšanas viens no stūrakmeņiem.

Čiekurkalna puika

Bija jānotiek brīnumam, lai Igo mūžs nebūtu saistīts ar velosportu, jo viņa tēvs Harijs Japiņš pats bija izcils sava laika riteņbraucējs, gan arī vēlāk sekmīgs treneris. "Sportā biju no mazotnes. Skolā laimējās, jo klases audzinātājs bija fizkultūras skolotājs Antons Gulbis un viņš visādi veicināja nodarbošanos ar sportu. Tāpat paveicās, ka sētā man bija draugi, kuriem arī sports bija sirdslieta. Uzaugu Čiekurkalnā, kas tolaik bija tādi nelieli lauki. Blakus dzelzceļš, armijas daļa, plašas pļavas, kur ziemā spēlēt hokeju, bet vasarās dauzīt futbola bumbu. Fantāzijas mums netrūka, paši izgatavojām un lecām ar kārti, metām paštaisītus šķēpus, braucām ar "samokatiem", kas mums bija tādi kā iedomu motocikli.