• 16. septembris. Spīd saule, ir silts. Rit jau piektais lielā kara gads, ko Krievija turpina pret Ukrainu, un es, kā ierasts, sastūķējis dažādas mantas mašīnā, atkal braucu uz Ukrainu. Šoreiz mašīnā pieci lieli maisi ar celtnieku apģērbiem un kastes ar zābakiem. Tos palūdza sagādāt Nacionālās gvardes bataljona "Svoboda" apgādes vada komandieris kapteinis Kuba. Viņa komanda, kurā lielākā daļa vīru bijuši ievainoti un kontuzēti, būvē dažādas mītnes, tajā skaitā blindāžas frontes zonā, viņiem maskēšanās nolūkā vajadzīgs tieši civilais apģērbs. Tomēr pa ceļam vispirms dodos uz savām lauku mājām, kur neesmu paguvis padarīt visus malkas darbus. Tā ir mana kritiskā infrastruktūra, tāpat kā aka, kuru pirms nedēļas palīdzēja iztīrīt mani labie kaimiņi brāļi Vingri – Raimonds un Rihards. Esam ukraiņu aizmugure, tā parasti saku arī ukraiņiem, un te visam jābūt kārtībā.

Tagad draugu pulkā mums labs papildinājums – žurnālists Pāvels Širovs, kuram nesen piešķirts politiskais patvērums Latvijā. Dzīve Krievijā, kur nodzīvots līdz sešdesmit gadiem, aizmirsusies, bet par Rīgu viņš saka – šķiet, te dzīvojis visu laiku. Jau ilgāk nekā gadu viņš mācās latviešu valodu un mēs varam itin labi tajā sarunāties. Lai arī viņš attālinās no Krievijas realitātes, tomēr to pārzina labi. Vaicāju viņam – vai domā, ka krievu vairākums gribētu nākt šurp ar ieročiem? "Diezin vai. Viņi vēlētos, lai to izdara citi, tie, kas Krievijas armijā, bet Latviju, kā visu Baltiju kopumā, viņi