Karavīri frontē, civilie iedzīvotāji tās tuvumā un dziļā aizmugurē aizvien vairāk apzinās, ka karš Ukrainā pārgājis ilgstošā fāzē. 

Daudzi šķietami piedzīvo nopietnu vilšanos, ka vēl pirms gada iecerētie panākumi ar Krievijas iebrucēju padzīšanu no Ukrainas teritorijas nav gūti. Tas ir psiholoģisks smagums, ar kuru katram individuāli jāspēj sadzīvot un atrast spēkus turpmākajam. Ko jūt karavīri, kas pieredzējuši biedru nāvi, kādu iespaidu atstājusi tuvākā cilvēka nāve uz to, kas palicis mājās, grūti izteikt vārdos. Taču dzīve, lai arī šāda – ar gaisa trauksmēm un ieskatīšanos ziņās no rīta, izlasot par kārtējiem gaisa triecieniem un cietušo skaitu – turpinās. 

Nedrīkstam nolaist rokas, saka daudzi Ukrainā sastaptie ļaudis un nenogurstoši turpina savu darbu – vieni ar ieročiem valsts austrumos un dienvidos, bet citi dara visu iespējamo, lai palīdzētu saviem cīnītājiem. Aizvien vairāk dažādi ukraiņu sabiedrības pārstāvji mudina līdzpilsoņus saprast, ka bruņotajiem spēkiem būs nepieciešama aizvien lielāka cilvēku skaita palīdzība. Bijušais aizsardzības ministra vietnieks Vitālijs Deinega raksta interneta portālā "Ukrainskaja Pravda", ka labāk jau laikus pieteikties militārajai apmācībai, lai varētu kā nākas apgūt nepieciešamo karavīra zināšanu minimumu. 

Karavīri man stāsta, ka viņiem jāiztur nopietns pretinieka spiediens un tas nenākas viegli. Tomēr neviens nav teicis, ka gribētu atstāt fronti. 

Tieši pretēji, saprot, ka ar savu cīņu aizstāv normālu dzīvi lielākajā daļā valsts teritorijas. Tiesa – cik gan tas iespējams, ņemot vērā apdraudējumu no gaisa visā Ukrainā.