Latvijas basketbolā, iespējams, pārbagātības dēļ piemirsts tāds universāls spēlētājs kā Ojārs Siliņš. 30 gadus vecais uzbrucējs otro sezonu pavada Polijā, bauda trenera uzticību un turnīru, kurā katra spēle ir uz nažiem.

Gada pirmajā spēlē "Ostrow Wielkopolski" Polijas čempionātā piedzīvoja sāpīgu zaudējumu, pēc kā komandai iedotas divas brīvas dienas. Saku Ojāram, ka viņiem gan patīkami, "VEF Rīga" spēlētāji līdzīgā situācijā nākamajā dienā sešos rītā tika pulcināti uz vairāku stundu garu sapulci. "Katram sava taktika," viņš pasmaida. "Esmu no komandas biedriem dzirdējis stāstus, pārsvarā tā ir ar serbu treneriem, bet man karjerā ar tādām situācijām nav nācies saskarties, stingrākais treneris bijis Emīls Rajkovičs "Astanā", bet arī nekā ekstrēma. Tur ļoti daudz spēka atņēma trakie izbraukumi, bija kovida laiks un ierobežota aviosatiksme, līdz ar to uz Krieviju vienmēr lidojām caur Stambulu. Standartā ceļojām 18 stundas, rekords bija 28. Čarteru klubs nodrošināja divas reizes."

Kā tā sanāca, ka abi ar brāli novirzījāties no ģimenes kultūras līnijas un izvēlējāties sportu?

O. Siliņš: Sports arī nāca no tēta (savulaik Dailes teātra aktieris Aivars Siliņš. – I. S.), patika skatīties visu pēc kārtas, viņam divi mīļākie sporta veidi bija bokss un futbols, bet arī basketbolam cītīgi sekojām. Man bija vienkārši – sešus gadus vecākais brālis Andrejs trenējās Valtera basketbola skolā, un tā es arī sāku, uzreiz patika un sanāca. Pirmajā gadā treneris bija Džabars (Andris Jēkabsons), tur bija arī gadu un divus gadus vecāki puiši, viņiem daudz laika pagāja, mācoties divsoli, bet man jau pēc divām nedēļām kļuva garlaicīgi, jo apguvu krietni ātrāk, man pat aizrādīja, ka ar kaut ko citu nodarbojos treniņā. No nākamā gada treneris bija Imants Pļaviņš, vēlāk – Mārtiņš Fomins.