Nevarēju iedomāties, ka kādreiz būšu treneris, bet tagad darbs silda sirdi un audzēkņu progress dod enerģiju – tā "Latvijas Avīzei" saka olimpiskais čempions 3x3 basketbolā Agnis Čavars, kurš jau teju gadu māca šīs spēles gudrības Honkongā, pats vēl arī uzturot sevi formā un palīdzot laukumā.

Kā tev svešumā klājas?

A. Čavars: Cik nu svešumā, te ir latviešu kopiena, esam tikušies, turnīros piedalījušies mūsu spēlētāji, nupat bija Makau, uz kurieni es tieku ar kuģīti pusstundas laikā. Esmu te ar ģimeni, sievu Indru un piecus gadus veco dēlu Adrianu. Esam iedzīvojušies, un nevaru sūdzēties, daudz darba. Nokārtotas Honkongas ID kartes, un puika varēs iet starptautiskajā bērnudārzā. Visi vietējie runā angliski, tā ka ar komunikāciju grūtību nav. Vasarā pusotru nedēļu padzīvojos Latvijā, teicu bosam, ka basketbola ir par daudz, un viņš ļāva izvēdināt galvu. 3x3 te vēl ir bērnu autiņos, sākām gandrīz no nulles, bet džeki cenšas, lēnām ejam uz priekšu. Mūsu klubs nav zem Honkongas basketbola savienības, bet cieši sadarbojamies ar starptautisko federāciju un esam tie, kas organizē lielos turnīrus.

Tu esi piedalījies arī turnīros. Pats sevi uzskati par aktīvu spēlētāju vai precīzāks apzīmējums būtu spēlējošais treneris?

Vairāk par spēlējošo treneri, gribu skatīties šajā virzienā, bet līmenis te ir tāds, ka varu arī būt palīgs laukumā. Fizisko kondīciju noturēt arvien grūtāk, atjaunošanās kļūst sarežģītāka, tomēr paspēlēt vēl varu, gan ne tādā līmenī kā agrāk. Trenēju pieaugušos un arī jauniešus, ikdiena diezgan raiba, lielākā daļa spēlētāju paralēli arī strādā algotu darbu, līdz ar to bieži vien trenējamies kā savulaik Latvijā – septiņos astoņos no rīta. Katrā treniņā ir deviņi desmit spēlētāji, jauniešu komandā jau ir ap 20 un vajag palīgā vēl trenerus.